body and soul.

visi ar visiem salaba, visi ar visiem draudzējās

laimīga ielīdu vannā, liku lietā savas dievīgās kakao ziepes, esmu sasodīti apmierināta ar dzīvi
kaķiem arī tika, nezinu, ko domā kaimiņi. laikam, ka kaķu kažokus taisam. resnais vēl pakaifoja, bet melnais gan kliedza kā arprātīgs, beigās tur pat dialogs sanāca un resnais leca uz vannas malas [vecumam cienīgs triks] un centās būt glābējs

tgd sēžu ar matos ieziestu smirdīgu bļurzu pļurzu a la henna+basma
es ceru, ka man tur kkas sanāks un nevajadzēs pārskatīt savu lakatu krājumiņu [jo man nav nevienas pašas cepures. neciešu]

tā tās dienas iet.
man jāmācās savas darba dienas dzīvot saturīgāk, citādāk raudāt un un žēloties, ka mana dzīve ir viena liela gaidīšana un cik ļoti sāp, ja kkas nesanāk... tas nav man. un vajag atrast kādu brīvu dienu mazam izbraucienam

7dienas tomēr nav manas laimīgās dienas

manā istabā viņš sēdēja 5minūtes
un klusēja

tev ir man, ko teikt?
smiekli

ej prom
tukšums
uz nedēļu. neatrisināta sāpe
nepiepildīti sapņi. rūgtums

man nepieciešamas apmēram 5minūtes, lai ieslēgtu savā istabā mierīgo noskaņu
dažas kustības un te viss pārvēršās par vietu, kur varu viena apmierināt savas mazohistiskās tieksmes

nebūs ne vakariņu, ne princešu
tikai kārtējais skandāls par maznozīmīgiem sīkumiem. es laikam iešu gulēt

vakardienas pasākums bija satriecošs. es jūtos tik labi redzot to vietu, kas pirms pusotra gada bija manas otrās mājas, tādu pašu kā toreiz, kad es tur pārstāju braukt. un cilvēki tie paši, tādi paši. nekādi. pirms pusotra gada man tur ahujenna patika, tad viss pārtrūka. es redzu, ka esmu augusi, mainījusies, atradusi ko labāku, bet viņi visi stāv uz vietas, turpina būt nekas nekur. nenormāli patīkami apzināties, ka mani nelielie pārdzīvojumi ir bijuši velti, ka neko es neesmu pazaudējusi vai palaidusi garām.
noskaņojums bija lielisks, alkohols minimāli un cigaretes manā rokā iegulst tiešām reti. es priecājos par sevi
es priecājos par labi pavadīto laiku, kurš mani vairs nepamet, bet kļūst par ikdienu
es priecājos par daudz ko, bet tagad nē
tagad es domāju, kāpēc tuvākie cilvēki var būt tādi auni. un neredzēt pašsaprotamas lietas. 6diena vienai mājās, nu ļoti sāpīgi
lai gan sutku nebiju te bijusi. mammas vakariņas vienīgais mierinājums un princeses

tik dziļi fizikā ierakusies esmu pirmo reizi
mana skola tusējās superballītē [haha], uz kuru es neaizgāju, jo žabu plašumus redzu pietiekoši arī mācību laikā
ritdienas kontroldarbs mani neprātīgi uzkurina, jo es PIRMO REIZI gribu redzēt, kā man ies, ja es tiešām mācīšos, pildīšu uzdevumus un kārtīgi sagatavošos. nu, vismaz tēmu es zināšu. jo Rīga man prasīja, kāda tēma, es ilgi minstinājos un skrēju kladē skatīties
good luck 4 me. gribu būt teicamnieks!

p.s. kāds manā vietā izlasīs to debilo Tellu Vilhelmu? :/

piecēlos, nodzīvoju dienu un eju gulēt lieliskā garastāvoklī
TĀ NEMĒDZ BŪT
mani apmierinājuma radīšanas pasākumi darbojas! kur es biju šos iepriekšējos gadus, staigājot kā nīgrule pēdējā?
ja rītdien man izdosies tas pats - damn, es tiešām pievērsīšu visu uzmanību sevis iepriecināšanai ))

cūka no Zamkas, man riebjas lūrēšana pa šķirbiņu, ja lasi, tad atklāti, nevis caur atslēgas caurumu
pati aizej, bet smaka paliek!

visi orgasmo par ze prodidži koncertu
es laikam esmu vienīgā mūsdienās, kas nekad nav bijusi lielā koncertā vai festivālā
laikmetā, kad visi aizjūras dziedoņi ir atbraukuši uz mūsu arēnu, es vēl neesmu sagaidījusi nevienu, kā dēļ gribētu tērēt naudu, spaidīties tajos pūļos un ārdīties ar citiem tūkstošiem fanu. protams, ja man nauda pa dibenu kristu ārā, es visur brauktu tusiņa pēc, bet tā pa īstam... nekas mani nav saistījis. nu jā, Emilie Autumn koncerts tieši pirms gada Melnajā Piektdienā - par to man sirds sāpēja, ka netiku. un uz Saosin es aizbrauktu. neesmu pārliecināta, ka kkas cits man liktu sisties un ģībt
varbūt emociju manī ir mazāk, bet galīgi zaudētājos nejūtos


hahaha, toties neviens no man zināmajiem cilvēkiem nav bijis tik daudzos krievu rap pasākumos kā es :D

piemājas Depītī nopirku sev tādus riktīgi tizlos leoparda gumijniekus
esi sveicināts, rudens ar saviem dubļiem un peļķēm, esmu gatava!

vēl sapirku sūdus visādus, pat istabai pieskaņotas brūnās vaniļas sveces. noliku pie datora. mātei vaniļas smarža atgādina puvušus līķus, varbūt viņa turēsies tālāk no manas istabas. vispār šodien jāpārskata mēbeļu izkārtojums, mož varu izdomāt ko racionālāku, lai pašai mājīgāk. man te sāk patikt ))

noskatījos Latvijas Princeses. lielisks šovs
meitene, kurai 'mana mamma ir greizsirdīga uz mani, jo man ar tēvu ir tiiik labas attiecības, viņš ir ideāls, mm tik skaists un lielisks' [smell like pedophilia] sarunā ar Škutānu visai Latvijai paziņoja 'a man drīz mēnešreizes būs', tad vēl spiedzīgā rōzā resnule, meitene ar moto bija ESMU TIK DABISKA, kuru izbalsoja dēļ samākslotības, visas briesmīgajās kleitās un sakasītajās frizūrās
vienīgās, kas man patika, ir modes blogere ar burvīgo cepuri un coyote fly bārmene [kuru izbalsoja]
smējos daudz, bija vērts skatīties. otrreiz jau laiku tam normāls cilvēks neveltīs un to marasmu neskatīsies, 6dienu var izmantot arī labākiem mērķiem. bet bija funfunfun
un šonakt es atkal nebūšu viena, yes

tātad pusi dienas es pavadīju savā gultā, pēc tam pārdzēros čajas, pēc tam noskatījos science of sleep, pēc tam kruti paēdu, pēc tam...
pēc tam pienāca vakars, man beidzās idejas un darīt arī nav, ko
grāmatu lasīt 6dienas vakarā negribu, bet laikam nekas cits neatliks. vēl jau varu skatīties lnt superšovu LATVIJAS PRINCESES [mmmm]
gaidu zvanu. un sapratu, ka mans ideju krājums ir jāpapildina. kaut vai ar brokastošanu uz dambja 6 no rīta [man no rīta negribas ēst un kurš idiots vispār tādā aukstumā vilktos ārā no mājas?]

dzeru savu 'slepeno tikšanos', ko beidzot iemācījos uztaisīt un saprotu, ka kļūšu par rižo 'neesi lēta, man ir melna samta kleita vasarā, esmu hipijs' un būšu čajiņu fetišiste

sick :/

nezinu, vai varēja būt vēl labāk, skaistāk, maigāk
vissas dienas raušanās pa virtuvi vainagojās ar vakariņām pustumsā un vīnu
deserts, manas gandžas tējas
filmu tā arī nenoskatījāmies, bet...
nu nezinu, es tikko esmu izvadījusi viņu pa durvīm un tāda mulsinoša sajūta
esi laimīgs nevis uz mirkli, bet stundām, pat miegā, galvenais, lai ir blakus
tas bija lieliskākais 5dienas vakars, kāds varēja būt. es atbildēju uz viņa simtiem telefona zvanu, kuros ik nedēļu draugi mēģina viņu dabūt rokā un čivināju - prostite, no na etot vecher on tolko moj )
esmu palikusi ar kaķiem, dzeru vīnu un smaidu pa visu seju ))



bet tad nu es arī uzrakstīšu par savu nakts sapni.
es biju laukos, savas vecmammas kūtī. pēc manis nāca kādi rēgi kapucēs, ar maskām. vecmamma skrēja taisīt ciet vienas durvis, bet viņi ienāca pa otrām. es skrēju virtu kūtī, slēpos stūrī, taisīju ar roku ciet muti, lai neelpotu. tad viņi nāca pa otrām durvīm, es līdu aizgaldā [kur aitas laikam guļ, bet tur viss vismaz bija tīrs, smaržīgs un ar biezu siena kārtu noklāts]. atceros, ka mēģināju iekārpīties tajā sienā, bet tēli kapucēs jau bija klāt. es sapratu, ka miršu un sāku NENORMĀLI histēriski raudāt, vnk pēdējā panikā, jo man galvā bija tikai viena doma, kas visu laiku tur tinās, tinās, tinās... tajā brīdī noskanēja Dimas ikdienas modinātājpulkstenis, es pamodos, nepateikdama to, ko gribēju kliegt - es nepaspēju šajā dzīvē neko izdarīt. man nav ne jausmas, ko es ar to domāju. ka ir kas tāds, kas man jāpaveic? vai man vnk bija žēl laika, ko neizbaudīšu? es nezinu...
pēc tam Dima teica, ka es pusmiegā norūcu - Tu man neļāvi nomirt...

noskaņojumu man tas nesabojāja, bet ir, par ko aizdomāties. gaidu, kad mājās atnāks māte, lai varu pastāstīt, viņa vienmēr kaut ko izskaidro

nezinu, kā savu izskatu var tā nolaist
nezinu, kā sevi lai sakopj līdz vakaram
bomze sejā

galvenie varoņi: es, māte
situācija: manā istabā atrodas 2 padomju laika gultas, kas sabīdītas kopā veido LAULĪBU GULTU [kurai kkāds caurums pa vidu sanāk], tas aizņem visu istabu, man nav vietas kur izvērsties, man nav, kur sēdēt, man nepatīk
situācijas risinājums: gultu nahuj izmest
darbība: aiziet pie mātes un pateikt, ka metu gultu ārā
problēma: gultu nedrīkst mest ārā!
argumenti: es viņu nevaru dabūt laukā [a es varu!]; a kur tu gulēji [kā kur? otrā gultā!]; es tev vietā neko nepirkšu! [es tak neko neprasīju. tikai no vienas atbrīvoties]; a kur jūs ar Dimu gulēsiet? uz vienas? [nē, zini, mēs katrs guļam savā gultas pusē, pagriezuši muguras un maksimāli tālu viens no otra atbīdījušies, pie tam viņš taču biežāk kā reizi nedēļā nemaz nepaliek]; a kur es gulēšu, kad tu aiziesi prom? [tur, kur guli tagad vai arī VIENĀ gultā]. pārējos es neatceros, bet neviens mani nepārliecināja, ka viņa tiešām ir nepieciešama. jo kāda gan vērtība un nozīme ir vienai liekai padomju laika lielajai gultai, kuru es izmantoju kā vietu, kur samest drēbes kaudzē?
noslēgums: strīds, bļaušana, mani aiz matiem triec ārā no istabas, pa ceļam iemēž sienā, met pa manīm ar mantām, pēc tam vēl trīssimts divdesmit astoņas reizes atnāk un pabļauj, cik es esmu slikta, slinka, bezkaunīga, nekam nederīga un viena liela liksta

nu tā, tāda maza, smieklīga, nožēlojama un izmisuma pilna problēmiņa manā dzīvē. var jau samierināties un turpināt dzīvot istabā-gultā, var izmest pa kluso un [IZMET, IZMET, TAD TU MAN REDZĒSI!!! TIKAI PAMĒĢINI!!! TU MAN REDZĒSI!!!]. principā jau man būtu vienalga, es varu pieciest, bet mani sajūsmina māksla no katra dzīves sīkuma mācēt izraisīt tādu traģēdiju, pazemot un lamāt mani pēdējiem vārdiem. es neizprotu cilvēka vēlmi ik dienas likt justies sev un citiem slikti, dzīvot diskomfortā, negāciju pilnā dzīvoklī, radīt un vairot naidu.

tas ir tikai koka klucis, kas traucē MAN, MANĀ istabā. un nav runa tikai par gultu. ir runa par to, ka katru dienu atrodas viena vai vairākas 'gultas' jeb sīkumi, kas nav svarīgi, lai par tiem tā ņemtos. un teksts NU TAD GULI UZ GRĪDAS mani vnk pārsteidz. kā pieaudzis cilvēks var būt tik neloģisks, tik aplams savā domāšanā, tik ļoti muļķīgas frāzes teikt, nekad neieklausīties, nekad necensties izprast.

vēl divi gadi un es ceru doties prom. paņemt savu zobubirsti un kaķi, aizbraukt. kaut vai uz viesīti mācīties. bet ko darīs viņa? sieviete, kurai būs zem 40, viena savā dzīvoklī varēs skraidīt un mēģināt atrast kādu, uz kura izgāzt sevi. jau tad, kad es aizbraucu uz laukiem vai Rīgu, viņa saka, ka mājās ir grūti, ka ir kluss, nav ar ko parunāt. un tagad vienmēr, kad ir kāds strīds es smaidu un saku: bļauj, bļauj. vēl divus gadus pabļausi un dzīvosi vientulībā.

sūds kaut kāds sanāca. labāk nepārlasīšu, kauns paliks. cerams, ka neviens cits arī nelasa. un varbūt lasa. man ir vienalga, tik tiešām. man vienkārši no sevis tas jādabū nost, jāuztver viss mierīgi un jāskaita laiks, kas palicis. jo cerība, ka kkas mainīsies ir sen zudusi... )

aizdomājos pārāk tālu un pārāk dziļi
un sapratu, ka jā
lai kas dzīvē notiktu, lai kādā situācijā es būtu
vienīgais, kas man ir - tā esmu es pati. vienīgais, dēļ kā ir vērts pa īstam cīnīties, kam ir vērts uzticēties, ko ir vērts mīlēt
dzīvē vienmēr būs cilvēki, kas īslaicīgi aizstās kādu funkciju. bet cilvēki vienmēr sāpina, vienmēr pieviļ, vienmēr nodod
un beigās katrs paliek tikai sev. ja manis nebūs priekš sevis, manis nebūs priekš citiem. man nebūs, ko dot. un nevienam nevajadzēs
es beidzot gribu dzīvot sev. nu tā, pa īstam. tikai priekš sevis, darīt visu tikai tā, kā es gribu. pa īstam
un vienalga par pārējiem. jo viņi nedomā par mani. viņi domā tikai par sevi

ilūzija par 5dienas vakaru top
tikai jautājums viens: gribu garšīgu, ne skābu sarkanvīnu, bet pilnībā neorientējos viņos. nujā, protams, cenu arī saprātīgu
atceros, ka Dimas mamma mums iedeva vienu neprātīgi labu [pat es dzēru], kaut kāds Estrella bijis vai kā :/ ir varbūt idejas?

pasūtu fotogrāfijas. man viņu gaužām maz
pārskatu vecās. arī maz
atrodu vecās klades un lasu ierakstus. esmu sajūsmā
tik daudz saglabātu atmiņu, tik daudz nieciņu
dāvinātie gatavie fotoalbumi un rakstītās vēstules
tāda pasakaina dzīve pavēršas, ja skatās tikai uz šīm taustāmajām atmiņām
tas jāturpina!

'protams, varu kļūdīties,
vārdi nav domāti atmiņām.'
/ G. G./

bļeģ nahuj, kāds ārā laiks
kas var būt garšīgāks par to, kā iet no skolas uz mājām pāri tiltam, kur nav kur pakāpties sānis, pa šoseju, kur visiem pohuj, ka apšļāc tevi no galvas līdz kājām, ka līst lietus spaiņiem un man nav lietussarga
slapja un nikna, sasodīts. vismaz mani vecie, nodrāztie sarkanie zābaki mani nepievīla un atnesa mājās puslīdz sausām kājām