nenosūtītās vēstules

Pārņēma pēkšņi šķitums, izjūta, intuīcija, nojauta, ka viens no maniem vistuvākajiem cilvēkiem melo prātam neaptveramus melus. Un realitātē nemaz nav tik tuvs, kā man šķiet. Manas negatīvās domas, protams, paliks pie manis un šeit - cibā.
Skumji, ja man ir taisnība, ja nekļūdos. Tad man vairs nav draugu. Neviena paša.

...un atkal rudenī...
tāpat, kā pirms gada.

Ai, mans mīļais, visudārgais mans! Cik ļoti es gribētu, lai nebūtu tā, kā ir. Piedod man, lūdzu. Bet es nespēju. Es aizeju no Tevis, lai pasargātu sevi no Tavām garastāvokļa un attieksmes maiņām. No Tava - mīlu un nemīlu reizē, no citām viņām, kas Tev sūta īsziņas nakts vidū. Es Tevi mīlu, mazais, bet es mīlu arī sevi.

Nāc ar mani spēlētis. Nāc! Esmu šeit pat - plauktiņā nolikta. Skaista un smaidīga, savā leļļu mājiņā, porcelāna pasaulē.
Nāc ar mani spēlēties, kad apniks - noliec atpakaļ. Ik pa laikam tikai notrauc putekļus. Un neaizmirsti.
Nāc ar mani spēlēties. Es smaidu. Vienmēr. Man nav nedz jūtu, nedz emociju. Es neapvainojos un neraudu. Man nesāp.
Nāc ar mani spēlēties.
Tava porcelāna vienkājainā balerīna.

Mīļais,
Tavs miegs man ir svēts. Bez salīdzinājumiem, bet man patīk vērot Tevi miegā. Kā vienmērīgi cilājas tavas krūtis, kad tu elpo, un tavs vieglais smaids uz lūpām liek man tik ļoti vēlēties Tevi noskūpstīt. Es varētu mūžam vērot katru Tavu vismazāko kustību, elpas vilcienu, kamēr vien Tu guli. Tās ir tik dažādas izjūtas- no vienas puses es raugos Tevī kā pilnības iemiesojumā un man ir mazliet bail Tevi traucēt, no otras es vēlos Tevi skūpstīt līdz Tu pamosties un atbildi manam skūpstam ar savējo, sakot - es Tevi arī mīlu.
Es zinu, ka mīlestība ir banalizēta un liela vērtība vairs tai netiek piešķirta... bet es varētu iemainīt mūžību tikai pret pāris mirkļiem ar Tevi.

Lēnām pazūd jēga, pamazītēm es to vairs nespēju saskatīt. It kā jau vēl ir daudz lietu, ko es vēl neesmu izdarījusi, ko varbūt vajadzētu izdarīt, ka vajadzētu piepildīt savu dzīvi ar kaut ko, tikai nezinu ko. Pēdējā laikā arvien biežāk apsveru domu par vārdā nemināmo. Kā būtu, ja būtu? Kā būtu, ja es aukstā ziemas naktī ielektu Daugavā, un aukstais ledus aizvērtu manas acis? Vai labāk ņemt žileti, nobaudot pēdējo reizi peldi vannā? Kārties gan es negribētu. Tas šķiet pārāk neglīti. Vēl ir dažāda veida zāles, tikai tās ir grūti dabūt. Vannā varētu būt vislabāk, sāpēs tikai brīdis, kad asmens šķeltu manas rokas, bet es varēšu piedzīvot to, kā mani atstāj manas dzīvības sula...
Domas.Par.Nāvi.
Un no malas varbūt nemaz neizskatās, ka ... Jo man problēmu nav, ja arī ir, tad tās ir maznozīmīgas. Man tikai trūkst jēgas.

Vakarnakt, kad ielīdu gultā, tik ļoti gribējās sajust blakus Viņu. Lai sem segas jau būtu iesildīta vietiņa, lai būtu kaila miesa, kam piespiesties. Bet bija tikai lietus. Lietus lāses nežēlīgi kapāja manu palodzi, tā vēlvairāk pastiprinot vientulības sajūtu.

Izsalusi mana sirds. Ledus mēlēm
Tagad runāšu ar tevi - kā šis rīts.
Tikai salnas sirmums balsts ausmas strēlē,
Tikai salnas baltums sirms pļavā stīdz,
Un, ja sārtums, - tad, kā ledus puķes kausā
Vaiga atspulgs. Un, ja zaļums, - tad tik vien
Kā caur sarmas dūnu. Kā zem straumes gauzās
Tikko manāms ūdenszāles pavediens.
Pieklususi mana sirds. Upe aizsalst.
Rīts zem dienas padebeša dziest.
Rudens krēslas piedugušā gaisā.
Mēmums dziļš - tur pirmā pārsla briest.
/V. Belševica/

Tā vien gribas ieritināties dīvānā ar karstu tēju rokās un sasildīties. Saliju līdz pat pēdējai vīlītei, un tagad ir auksti. [smaids] Es tikko sameloju. Nē, na par to, ka gribētos tēju, vai par to, ka gribētos sasildīties. Es par salīšanu. Man trāpīja labi ja piecas lietus piles. tikai šodiena ir kaut kas tik ļoti dīvains, ka es nespēju izteikt citos vārdos, kā jūtos. Sajūta ir tāda, it kā būtu salijusi līdz pēdējai vīlītei, ka slapjie mati glaustos klāt pie sejas un ķermeni būtu pārņēmušas trīsas. Un tagad to visu pārnest uz iekšējām sajūtām, ne fiziskām, bet dvēseliskām.

Es, protams, saprotu, ka tur nu nekādā veidā nekas nevar sanākt, un esmu jau ar šo domu samierinājusies. Taču vislapbrātāk tieši šobrīd es pieplaktu viņa lūpām un griešoties galvu reibinošā virpulī, aizmirstu par šīs pasaules eksistenci. Es domās sajūtu viņa smaržas, kas manā klēpī iesveļ karstu smagumu un liek tūkstošiem mazu tauriņu nežēlīgā ātrumā traukties pa maniem iekšējiem orgāniem. Lūk... taču realitātē... realitātē viņš vienkārši ir pavirši labs paziņa...

Pirmais ieraksts. Pirmās reizes vienmēr ir īpašas, arī tad, ja tās tiek aizmirstas un izplēn nebūtībā, nevienam nevajadzīgas.