Velna milti

Māte aizbrauca uz Dobeli, bet skaistulīte palika mājās.. (mm)

Jocīgi, ka vārds "māte" mūsdienās izklausās tik negatīvi un bieži vien to lieto arī negatīvi, lai gan tik ierastais vārds "mamma" nemaz nav latviešu literārās valodas vārds,bet gan barbarisms, tā nu es mulstu, lietojot vārdu "māte"..

Arvien vairāk pārliecinos, ka labākā radio stacija, kuru varu klausīties vakaros un naktīs, ir swh :)
Jo tā ir

Un tā jau atkal Rīgā ir par vienu vietu mazāk, kur es diez vai vēl kādreiz parādīšos, pareizāk sakot- mēs. Kārtējais vakara izbrauciens, kārtējo reizi sagribējās MCflurry ar daim, bet iecienītais MCdrive pie krastmalas bija pārpārēm pilns ar mašīnām, tāpēc pārbraucām pāri tiltam, un secinājām, ka tur ir vēl viens MCdrive, tā nu es dabūju saldējumu. ņam, ņam.
Bet, protams, ka mana sirdsapziņa lika man iebraukt Statoil un ieliet Kalējas vecākās mašīnā nobraukātā benzīna daudzumu. Beigu beigās tas, ka es 3 reizes centos piebraukt pie pirmās uzpildes stacijas, pārdevējam sagādājot jautru cirku kamerās, bija sīkums, salīdzinot ar Nastju, kurai izdevās mani pārsist meistarībā un ieslēgt sevi Statoil tualetē un pēc tam netikt no tās ārā, krītot panikā un lieku reizi pievēršot Statoil darbinieku uzmanību.

Trīs lietas uz ko var skatīties mūžīgi - ūdens, uguns un kā sieviete noparko automašīnu.
Dažreiz gadās :D

Sākas referāta rakstīšanas pēdējā, bet visgrūtākā daļa.
Tik tuvu, bet tomēr tik tālu.
Lidža, tu šajās brīvdienās biji kopā ar mani domās un darbos.

Ir piektdienas vakars un referāts top.
Šādos brīžos es ar sevi lepojos.

Es esmu pamodusies un eju uz skolu, un ārā spīd saule.
Un vakarā man ir teātris.

Hehe, weekend :)

Man ļoti pietrūkst manas brīvības.. Pat tad, ja es neko nedaru un nemācos, vienalga ir tā sajūta, kas nomāc, jo kaut kas paliek neizdarīts. Protams, vieglāk ir izdarīt visu kā nākas.. bet roka neceļas darīt to, kas varbūt kādreiz man noderēs.

Mana lielākā problēma ir tā, ka es pārāk daudz domāju
un tā kā man nav loģiskās domāšanas,
tad es velti izniekoju laiku.

Un kā atbilde uz manu jautājumu,
Tu šodien stāvēji autobusa pieturā,
Un nebija vairs man jājautā sev,
Kur agrāk redzējusi biju tevi.

Jestri ir no rīta pamosties, kad ārā ir silts un saulains (un nav jāsēž skolā),
Jestri ir pazvanīt mammai un pajautāt mašīnu,
Vēl jestrāk ir, ja mamma atsaka.
Jestri ir sarunāt satikties,
un vēl jestrāk ir, kad es kavēju.
Jestri ir iet uz vilcienu un braukt uz Dubultiem,
Jestri ir izkāpt no vilciena un iet uz veikalu,
Jestri ir ieiet veikalā un nopirkt kolu, 2 alēnus un lielo Ekselences kasti (nu vidēji lielo, kas nav 5L),
Jestri ir nopirkt trīs karotītes, bet samaksāt tikai par divām,
Jestri ir par to pasmaidīt
Un vēl jestrāk ir , atrodot vietiņu, kur apsēsties un ēst saldējumu, secināt, ka karotīšu nav,
Jestri ir izdomāt visādus veidus, kā tagad varētu saldējumu apēst (jo veikals ir tālu),
Jestri ir izdomāt iet meklēt karotītes un tās arī atrast,
Jestri ir sēdēt ēst saldējumu, dzert aliņus un pļāpāt,
Jestri ir apreibt no šūpošanās un saulrieta,
Jestri ir domāt par fast foodiem, bet beigu beigās tomēr pāriet uz omleti,
Jestri ir domāt par omleti stundu no vietas,
Jestri ir domāt par omleti ar sieru,
Jestri ir atnākt mājās un secināt, ka siers ledusskapī vairs nav tik jauns kā gribētos,
jestri ir veco sieru aizvietot ar jaunām siera desiņām (cīsiņiem,lai arī, cik jocīgs man šis vārds neliktos)
Jestri ir uztaisīt kārtīgas naksniņas, no kurām pat guļošā mamma sāk domāt par ēdienu,
Un jestri nav pēc labi pavadītas dienas ķerties klāt visādu zellīšu darbu izlasīšanai.

       Mēs dzīvojam pasaulē, kurā solījumi netiek turēti. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki runā, daudz nedomājot par saviem vārdiem. Mēs sakām draudzenei, ka piezvanīsim viņai nākamajā nedēļā, lai kopīgi aizietu pusdienās, gluži labi zinot, ka mums nav laika to darīt. Mēs apsolām darbabiedram atnest jauno grāmatu, kas mums tik ļoti patīk, labi zinot, ka mēs nekad neaizdodam savas grāmatas. Un sev mēs apsolām, ka šajā gadā atgūsim labu formu, vienkāršosim savu dzīvi un vairāk priecāsimies, pat nemaz nedomājot par nopietnām izmaiņām dzīvē, kas nepieciešamas šo mērķu sasniegšanai.
      Runāt to, ko īstenībā nemaz nedomājam, kļūst par paradumu, ja to piekopj pietiekami ilgi. Īstā problēma ir tāda: ja tu neturi doto vārdu, tu citu acīs zaudē uzticamību. Ja tu zaudē uzticamību, tu sarauj uzticamības saites. Un uzticības saišu saraušanas rezultātā tu nonāc pie virknes izirušu attiecību.
       [..] Katru reizi, kad Tev neizdodas rīkoties pareizi, tu nostiprini paradumu rīkoties nepareizi. Katru reizi, kad tu nestāsti patiesību, tu baro ieradumu būt nepatiesam. Ja tu kādam apsoli kaut ko izdarīt, tad arī izdari. [..]
Māte Terēze ir teikusi: ''Vajadzētu mazāk runāt; sludināšana vien jau neapmierina vajadzības. Ko tad darīt? Ņem slotu un izslauki kādam māju. Tas izsaka pietiekami.''

Indeed.

Secināju, ka sen neesmu izlasījusi nevienu grāmatu. Tagad domāju pieķerties Nika Keiva grāmatai "Un ēzelis ieraudzīja gaismu". Te nu es sapratu, ka vēlmju ir vairāk kā saprašanas, jo ir vesels saraksts ar:
grāmatām, kuras gribas izlasīt,
filmām, kuras gribas noskatīties,
vietām, kuras saulainās dienās gribas apstaigāt/apbraukāt,
cilvēkiem, kurus gribas satikt,
dažādām izklaidēm/piedzīvojumiem, kuros gribas piedalīties,
sportiskām aktivitātēm, kuras beidzot jāsāk realizēt,
bet ar trekniem burtiem pāri visam iezīmējas darāmo lietu saraksts.
Sasodīts, ka nevar darīt visu vienlaicīgi un ka laiks nekad neapstājas.

L:domāju iet dušā
L: betslinkums saņemties
Vīrietis: ej ej un vislabak panjem kompi lidzi un iesleedz web cam ;)

Un tā tad. Man viss besī. Jūtos izsmelta līdz pēdējam tūkstotim. Domas ir bezjēdzīgs. Jā, vārds ''bezjēdzīgs'' arī manā dzīvē kļuvis par absolūto hītu. Prāts atslēdzies no jebkādām ilūzijām. Šobrīd liekas, ka labākais veids, kā izlādēties būtu izveidot spēcīgu ilūziju galvā, kas līdzinātos utopijai. Manas dzīves utopijai. Un tad ar šo mākslīgo ilūziju sadzīvot kā ar realitāti. Mākslīgi smaidīt un priecāties par savu mākslīgo dzīvi, atslēdzoties no realitātes, jo tā šobrīd šķiet man nepieņemama. Pārāk daudz jautājumu, bet pārāk maz atbilžu. Nemaz nerunājot par ikdienas rutīnu manā galvā, kas nemitīgi bļauj „bezjēdzīgi’’.Nu ja, kāda starpība, kur es eksistēju. Iet gulēt- bezjēdzīgi, neiet gulēt- bezjēdzīgi, mosties no rīta, lai ietu uz augstskolu- bezjēdzīgi,turpināt gulēt- bezjēdzīgi. Mazgāt grīdu- bezjēdzīgi, vēlāk pēc pāris dienām tāpat būs netīra. Kāda jēga iet uz skolu, ja vēlāk jānāk atpakaļ, kāda jēga iet gulēt, ja vēlāk tāpat jāceļas, kāda jēga satikties, ja vēlāk tāpat jāšķiras.Kāda jēga škirties, ja vēlāk tāpoat būs jāsatiekas.. Viss ir beigu sākums vai arī sākums ir beigas. Vien skrejošs pulss sarkanajā, plūstošajā masā, kas atgādina par to, ka esi vēl dzīvs un ka par to jāpriecājas, jo tas tomēr arī ir brīnums, kam ikdienā viegli paskrienam garām.

Mīlestība bieži vien sākas ar nevainīgu kutināšanos un beidzas ar seksu

šodien uz skolu eju ar domu, ka tad, kad atnākšu mājās, tā gulēšu.. tā gulēšu :)

Visnotaļ neaizmirstamas brīvdienas.Sākot ar 4-dienas mierīgo pasēdēšanu manā dzīvoklī, turpinot ar 5 dienas vakara neveiksmīgo ( vai drīzāk jautro) gājienu ballītes meklējumos un beidzot 6-dien ar kāda drauga dzimšanas dienas atzīmēšanu,kur jautrība sasniedza vēl lielāku kulmināciju.
Alkohola patēriņš neliels. Par to vien jau prieks. Atklāju sevī jaunas kustības. Nebiju domājusi, ka ar sienu dejot ir tik jautri. Protams, atradās arī kāds domubiedrs un tā nu mēs iegriezām deju grīdu jeb siena mūs spēja turēt visu nakti. Grūti jau pastāstīt to, kas bija jāredz. :) Traks vakars..
Un ko šī nedēļa ar solās būt pilna ar ballītēm.
3 naktis pēc kārtas zaudēju laika izjūtu un miega trūkumu,ejot gulēt 6 no rīta un mostoties 12. Pat paspēju pa dienu uztaisīt ģenerālo tīrīšanu un vēl izdarīt šādas tādas noderīgas lietas. Un nekad nebiju domājusi, ka manas mammas herbārijs varētu būt aukstais ierocis, jo, kārtojot dzīvokli un cenšoties pārbīdīt puķi, neveiksmīgi ar tās lapu iebakstīju sev acī. Traki sāpīgi un asaraini bija. Bet pēc 15 minūšu raudāšanas atkal palika labāk.

man patīk manas čakras :D viss sākās pagājušo nedēļu, kad izdomāju neiet uz latīnī val., bet tad pēcāk uzzināju, ka seminārs nemaz nav noticis..
un tā nu jau nedēļu iepriekš biju ieplānojusi, ka 28.10.09. uz skolu neiešu. Un šodien es uzzināju, ka vakar nemaz seminārs neesot noticis un lekcijā nepierakstīja tos, kuri ir ieradušies.
Protams, to, ka šīs lekcijas nenotiek, paziņoja tikai pēdējā brīdī, kad visi jau bija sapulcējušies pie audotirijām. Beigu beigās man tīri veiksmīgi sanāca :)

runa ir tikai par gulēšanu

un atkal es pamodos viņa gultā. un joprojām nezinu, vai tas bija pareizi. un nav neviens, kas varētu to pateikt. to jau jutīs tikai pēc laika, bet, iespējams, tad jau būs par vēlu.

Viss notiek ārpus realitātes, tāpēc, baudot kopā pavadītos mirkļus, mēs nedomājam par to, kā būs pēc tam, un tāpēc nekas nešķiet pareizi vai nepareizi.

Tikai žēl, ka īstās sajūtas nāk pēc tam.

Manai mammai ir iekodusi kāda muša. Viņas mašīna manā rīcībā jau ir 24h, un viņa pat vēl nejautā to atpakaļ. Tā laikam ir kompensācija par to, ka viņa guļ manā gultā. Bet nu jā, vienīgi žēl, ka tas zvērs jābaro ar diezgan dārgu zupiņu, tāpēc pārāk daudz šos priekus ar nevaru izbaudīt

Vakar ar Anitu izdomājām iet uz kino. "Ceļa gals4'' . Tas bija nedaudz fail, jo tikai pie ieejas durvīm sapratām, ka filma būs 3D, nevis parastā. Man likās, ka mani nervi to neizturēs. Nu šausmenes jau pāris gadus neskatos, un kur nu vēl 3D. Bet beigu beigās nebija tik traki, ātri atkodu vietas, kurās vajag pievērt acis. Laikam jau joprojām mans favorīts ir Final Destination 2, bet šī ir tuvu manam favorītam, jo pēc 3 daļas, domāju, ka neko tādu vairs nevēlos redzēt. bet tas jau, protams, gaumes jautājums.

Tā kā mamma pateica, lai pēc tam mājās nebraucu, tad beigu beigās palikām pie Anitas. Saszvanījāmies ar pāris draugiem, un izmetām mazu līkumu ar mašīnu. Protams, pēc ''ceļa gala'' vajadzēja turpināt ar kaut ko ekstrēmu, un aizbraucām uz mežu, jo gribējās no sirds izkliegties, bet mežs tam ir piemērotākā vieta. Kārtējā kustībā pavadītā nakts. Bet, par spīti tai,tas sajūtu līmenis ir nenormāli sāpīgs.
Jūtu, ka tas, kas notiek man apkārt, nav priekš manis.