Velna milti

Bwo- sunshine in the rain
Billie Myers- kiss the rain
DMX- the rain
Garbage- i'm only happy when it rains
Breaking Benjamin- rain
Prince- purple rain
Guano apes- rain
Moby- raining again
Tumsa- lietus dārzs
Otra puse- pēc lietus
u.c.

Nejauši pamanīju, ka pēdējā laikā arvien vairāk klausos dziesmas, kuru nosaukumos ir vārds ''rain'', laikam parādība,kas pēdējā laikā LV teritorijā bieži novērojama, iedarbojas arī uz manu zemapziņu. He, te jau varētu taisīt pat veselu playlistu ar nosaukumu "lietus'', jo tomēr, lai arī cik slapjas un aukstas, nepatīkamas tās lietus lāses nebūtu, tās tomēr uzdzen sava veida harmoniju un nostaļģiju.

Sen jau biju izdomājusi, ka draugiem.lv ir baigais laika zaglis, pat tad, ja īpaši nav vēlmes tur ieiet, vienmēr nostrādā autopilots, kurš ik pa laikam ieiet zīmīgajā saitā vnk tāpat, lai paskatītos, kas jauns . Tā nu kādas 10 reizes dienā, ielogojoties ik pa kādām 15-20 min, dienas beigās tomēr sanāk, ka lieki iztērēta ir vismaz stunda.. Parasti man kā minimums 1-2 h. Nedarot neko, tikai pētot informāciju un spaidot pogas, un domājot par to, ko varētu padarīt. Secināju, ka man tur nav ko darīt. Vairākas reizes izdomāju dzēst profilu, bet, protams, tas būtu muļķīgi, jo gan jau pēc laika atkal no jauna reģistrētos un pēcāk nožēlotu, ka mīļais, vairākus gadus vērtais profils, tiktu dzēsts. Tā nu, vakar atgriežoties atkal pie šīs domas, bet jau nopietnākā līmenī, izdomāju savu e-pastu un paroli uzticēt draudzenei, lai viņa man nomaina paroli. Tā nu vismaz uz mēnesi izdomāju nerādīties tajā velnišķīgajā saitā.. Vēlāk, ja nebūs slinkums, varētu rakstīt dienasgrāmatu par tēmu ''Kā jūtas cilvēks, kurš 30 dienas iztiek bez draugiem.lv'' Idejas jau ir, ko tur varētu rakstīt, tikai, domājams, ka lomkas mani nesāks mocīt, lai kaut ko īpaši oriģinālu uzrakstītu :D

Man ir karameļu sīrupiņš, ko pieliet kafijai.

Manā ledusskapī atkal mīt nezvērs ManNavKoĒst.

Un šodien Nastjai nepatika manis izteiktā atziņa: Ja kāds tevī iemīlas,tad tā ir tikai viņa problēma. Atziņas autoru un oriģinālo tekstu neatceros, iespējams, ka tas bija Osho, bet nu kontekstā nejauši atcerējos tādu. Nastja teica, ka tā domāt ir ļauni, bet man jau tomēr liekas, ka daļa patiesības tur ir..

Jocīgi, ka rakstīt gribas tikai tad, kad sāp

Ceturtdiena, 08.10.09.


Muļķīgi sanāca vakar ielikt punktu tur, kur gribēju likt komatu. Bet ko darīt. Bija jau vēls. Izdarāmo lietu sarakstā ar trekniem burtiem iezīmējās Ingas Ābeles luga „Tumšie brieži’’. Tā nu metu savas domas pie malas un devos uz gultu lasīt. Nu jā, bez dušas, protams, arī neiztiku. Tātad 00:30 tikai ieritinājos zem segas un pievērsos lugai. Attapos, ka pulkstenis ir jau pus 2. Luga tikai pusē. Lasīšanu atliku uz vēlāku laiku. Tas būtu- lugas rīta cēliens 25. autobusā. Centos aizmigt. Miegs nenāca vēl ilgi. Vārtījos pa gultu. Sāpēs? Domās? Katrā gan ziņā mierīgs prāts man nebija. Visu laiku domāju par to, kāda gan es esmu muļķe. Tāda muļķe, tāda muļķe. Viegla atziņa, tā daudz ko attaisno, bet tā neizdzēš sajūtas. Tā nu šobrīd neatceros, kādu domu vakar gribēju apģērbt ar vārdiem.
Bet es atceros šodienu. Interesanta diena. Semināros nebija garlaicīgi. Literatūra man vienmēr ir patikusi. Analizējām Ingas Ābeles darbus. Ja kādu darbu izlasa pavirši, nu tā ķeksīša pēc, tad nepamanītas paliek daudzas būtiskas lietas, kas pilnībā izmaina teksta saturu un uztveri. Jāmācās saskatīt simbolus, bet to gan jau, ka ar laiku apgūšu. Nastja atsūtīja SMS, kas lika man pasmieties un pēc tam vēl ilgi smaidīt. Tur bija kaut kas par katjoniem un par to, ka es viņai pietrūkstu. Literatūrzinātnē šī SMS tiešām liek atcerēties vecos labos un trakos laikus, kad visa mana dzīve tika veltīta ķīmijai un vēlmei sadalīt kādu skolotāju jonos, vai vismaz sliktākajā gadījumā, ja nu galīgi nav nekādu variantu, pašai sadalīties jonos. Nu stāsts gluži kā pasākās. Pilnīgs absurds un pilnīgi neiespējami. Tā teikt, invarianti.
Pēc literatūrzinātnes atkal mīļā latīņu valoda, kurā mana pirmā kontroldarba atzīme ir skatīts. Visnotaļ bezcerīgi. Nu jā, es nevēlos par to runāt! Būs vien jāapmeklē privātstunda pie Andrito.
Tad nu es tagad zinu, kā izskatās darbības vārda ciešamā kārta gan pagātnē, gan tagadnē. Bezjēdzīgi, protams. Bet pablatot jau var.
Pēc šīs dienas pieredzes tagad arī klases darbi klasificējas divās grupās:
a) man tīkamie,
b) man netīkamie.

Uzrakstīt stāstu ar 12 teikumiem latīņu valodā 30 minūšu laikā. Pilnīgi neiespējami man kā latīņu valodas anti-guru. Vēl jautrāk, protams, ir sēdēt pirmajā solā. Tieši pretī Andrītim un vērot, kā viņš smīn par mūsu latīnisko analfabētismu. Gluži kā no scenārija „Kā gan to var nezināt? ‘’ Tad, mēģinot kādu lietvārdu klasificēt pēc kādas no deklinācijām, uzreiz var pateikt, vai klasifikācija ir notikusi veiksmīgi vai tomēr nē. Dabā tas izskatās šādi- mens, menis (m). Tātad otrās deklinācijas I personas vienskaitļa nominatīvs būs ar galotni – us. Andrītis pie sevis sāk ļauni smīnēt, tātad tā tomēr ir 3. deklinācija. Bet tā kā 3.deklinācija sīkāk iedalās vēl 3 grupās, par kuru atšķirībām mēs ar Lieni varam tikai minēt, tad iepriecinām mūsu latīņu valodas guru ar pēc iespējas gramatiski nepareizākiem teikumiem. Līdz pēdējam tūkstotim pazemojoši. Bet galvenais jau, lai Andrim būtu jautri. Tā nu uzrakstījām visbezjēdzīgāko stāstu pasaulē. Tiesa viņš sastāvēja tikai no deviņiem bezjēdzīgiem teikumiem ar tikpat bezjēdzīgu gramatiku.

Trešdiena, 07.10.09. Seminārs. Filozofija
Pulkst. 11:31

Vēl 29 minūtes līdz semināra beigām.
204. auditorija ir pilna ar jaunām un ne tik jaunām sejām, kas vairāk vai mazāk rūpīgi klausās pasniedzējā, kas nemitīgi cenšas kaut ko prātīgu pateikt, taču ik pa laikam apmaldās savās domās, un mēs līdz ar to nesaņemam atbildes uz mums interesējošiem jautājumiem. Domas tomēr ir pārāk plašas un brīvas, lai mēģinātu tās aprobežot ar pēc iespējas piemērotākiem vārdiem. Un to var saprast.
Pasniedzēja uz saviem, nezinu cik gadiem, izskatās labi. Visnotaļ patīkama sieviete, tikai diemžēl filozofijas pasniegšana nav priekš viņas. Tas sabojā visu iespaidu. Melna, svītraina žakete, sarkans svīteris un balta blūzīte zem tā. Melnas bikses, melna josta ar metāla sprādzi priekšā. Kurpes saskatīt nav iespējams, jo tās slēpjas aiz mēbelēm. Pasniedzējas balss piepilda auditoriju. Gaiši mati. Melni, lieli auskari ausīs un uz pirksta tāds pats gredzens. Aksesuāri spēlējas ar viņas drēbēm, tā veidojot kontrastu. Protams, nepamanīts nepaliek arī mazais zelta riņķītis uz kreisās rokas pirksta jeb laulības gredzens. Jā, aiz garlaicības tiek ievērots ikviens sīkums. Vislabāk atmiņā palikusi frāze: „Nelauz maizi uz pusēm!’’ Kas vienkāršajā valodā nozīmē: „Nesagrauj draudzību!’’

Seminārs beidzās, vai cik žēl!

Pārvietošanās no punkta A līdz punktam B jeb no 204.auditorijas uz 208. auditoriju. 12:30 sākas šīs dienas otrais un pēdējais seminārs. Vai zināt, kāpēc 208. auditorija man ir viena no mīļākajām auditorijām? Tur viņš ir, tur, ārā. Pa logu saskatāms, mans mīļais televīzijas tornis. Tātad ir ko vērot. Bet nav labuma bez ļaunuma- lidināšanās pa mākoņiem man jāatliek uz kādu garlaicīgāku semināru. Ir tik grūti koncentrēties.
Secinājums- bez izpildīta mājasdarba semināros nav ko darīt. Tātad- jāmaina mācīšanās stils. Varu turpināt lidināties apkārt.

Cik labi, ka domas ir brīvas un tās pieder tikai man. Es varu atrasties šeit, bet domās esmu kaut kur citur. Tā kā domas ir neredzamas, tad neviens man neko nevar pārmest.
Es atrodos šeit, šajā aukstajā un drūmajā auditorijā, bet kā gan man gribētos atrasties savā dzīvoklī. Dažreiz es vienkārši nogurstu no visa un visiem,tāpēc man ir paveicies, ka man ir šis mazais miteklis, kurā es varu no visa patverties, ņemot līdzi tikai sevi un savas domas. Kā gribu es tagad paķert portatīvo datoru, uztaisīt sev siltas kafijas krūzi un ielīst savā lielajā aukstajā gultā zem siltas segas. Auksta gulta, silta sega. Kas man ir pret manu gultu? Kāpēc es vispār domāju tikai par savu dzīvokli nevis esmu tur? Netipiski, ka vieta, kas man vienmēr saistās ar patīkamu siltu siltumu, šobrīd ir auksta un tukša. Pēc remonta vēl nav nomazgāti logi, lai varētu pielikt gardīnes, bez tām dzīvoklis tiešām šķiet tukšs. Aizkari tomēr dod mājīgumu, bez aizkariem no logiem nāk auksts gaiss, kas aizdzen manu smaržu no šī dzīvokļa. Aukstums ir diezgan nepanesams, tāpēc to vien gribas darīt, kā ierušināties segā. To piesildīt ar savu elpu un dot tai sava ķermeņa siltumu, atstājot tur savu smaržu un identitāti. Tāpēc zem manas segas tikai man būs labi un silti, ja vien nebūs kāds īpašs cilvēks, ar kuru vēlēšos dalīties, dodot savu siltumu. Jā, ja viens tāds būtu... Bija... Nav... Laikam tieši tāpēc es vēlos tur tagad būt viena tikai ar savām domām un vēlmēm.
Universitātē daudz jāmācās, tas man atņem manu brīvību, manu morālo telpu, tas ir nedaudz negodīgi, tāpēc mājasdarbus iedalu šādās grupās:
a)man tīkamie,
b)man netīkamie.

Es laikam katru dienu jebkurā diennakts laikā varu aizbraukt mājās ar domu: „Es mācīšos’’. Bet tāpat galu galā man nepietiks laika pat priekš sev tīkamajiem mājasdarbiem. Laikam jāpieradina sevi pie domas, ka visi mājasdarbi ir man tīkami mājasdarbi. Šobrīd tā, protams, šķiet tīrā utopija, taču, pieņemu, ka pēc laikā tas kļūs tikpat pašsaprotami kā viss pārējais. Tātad stulba sajūta, jo mājasdarbi tomēr ir priekš manis, tie mani papildina un pilnveido. Tad jau sanāk, ka, nepildot mājasdarbus, es sevi aplaupu? Spilgts piemērs- šis seminārs. Jā, es sevi aplaupu. Bet ir taču tik nepatīkama sajūta, ja cilvēkam kaut ko atņem. Tā nu es pēdējā laikā aizraujos ar sevis aplaupīšanu, es laupu visu, kas man pieder. Tagad jau par daudzām ‘’lietām’’ var teikt- piederējis. Un nenovērtēju to, ko iegūstu. Ko es šobrīd iegūstu? Klusums. Atbildes nav. Atkal es domāju aprobežoti. Tik ļoti gribas izrauties ārpus saviem rāmjiem. Gars lido. Tas ir netverams. Ķermenis ir matērija, kuru uztveram. Taču tas stāv uz vietas. Tas aprobežo, kā būrī tur ieslodzītus garu un dvēseli. Materiālais ir pārāks par abstrakto. Bet abstraktais bez materiālā nav iespējams. Materiālais viscaur iesakņojas cilvēka domās, jo tas palīdz iztēloties, dot formu un izskatu objektiem, kurus uztveram. Viss, ko iedomājamies, mūsu apziņā uzreiz izveido matērijas formu.

Ja es mācētu zīmēt, tad šobrīd šis bezjēdzīgi garais raksts netaptu. Tik bieži, veroties ārā pa logu, ir bijusi vēlme uzzīmēt to, ko es redzu. Es māku zīmēt. Tā jau nu gluži nav, ka nemāku. Tomēr katrs cilvēks māk rokās turēt baltu papīra lapu un zīmuli. Neesmu nekāds izņēmums. Taču man nav talants uz zīmēšanu, es neprotu domai piešķirt skaistas līnijas, kas zīmējumam ir tik ļoti nepieciešamas. Tāpēc rakstīt savā ziņā ir daudz vieglāk. Labs veids, kā izlādēties. Izteikt savas domas. Vismaz sev. Atklāti. Kaut vai tās nekad vairs nepārlasīšu, šobrīd tas mani atbrīvo no ikdienas stulbās sajūtās. Aizpilda to tukšumu, kas manī mīt. To sajūtu, kas man nemitīgi atgādina, ka kaut kas ir zudis, ka kaut kas pietrūkst. Kas tāds, kas kādreiz ir tik ļoti piepildījis un darījis laimīgu. Bet tad uzreiz iztukšojis. Paradokss jeb vai tikai emociju kontrasts? Tikai žēl, ka iztukšoties ir daudz vieglāk nekā piepildīties. Tu mani iztukšo, tu mani piepildi. Tad mani atkal iztukšo, tad atkal piepilda. Mūžīgi mūžos. Iebildumu jau pret šādu dzīvesveidu man nebūtu, ja vien tas visu laiku nenotiktu pa apli. Visu laiku- viens un tas pats. Dzīvoju pa apli. Skumīgi. Aplim nav progresa. 19 gados regresēties nav labi! Riņķot, riņķot un riņķot. Emociju virpulī. Ar prātu pret sienu, ar sirdi tukšumā, ar dvēseli bezdibenī. Ar prātu pret sienu, ar sirdi tukšumā, ar dvēseli bezdibenī. Aplis sairst, uz laiku aizmirstas ikdienas rutīna. Bet pēc laika es atkal pamanu- ar prātu pret sienu, ar sirdi tukšumā, ar dvēseli bezdibenī. No riņķošanas dažreiz sareibst galva. Pilnīgs iekšējais haoss, ārējie iespaidi neizraisa nekādas emocijas. Vien atkal atmiņas. Viss, kas man pieder, manas atmiņas. Labas, sliktas, baltas, melnas, raibas, priecīgas, skumīgas- dažādas.

Tikko iznākusi no dušas.. Slapji mati. Dvielis apkārt... Kafijas krūze rokās... Autubuss pēc 15 min. Man patīk būt ātrai.

Rīts iesākās 6:50, kad pirmo reizi noskanēja modinātājs.. Mmm.salds sapnis bija. Negribēju no tā tik ātri šķirities, tāpēc, kā jau ierasts, modinātājs tika atlikts vēl uz 5 minūtēm.. Saldākās 5 minūtes šajā dienā. Silta miga un siltas domas, protams, atļāvos šo rīta skaisto mirkli paildzināt vēl par pāris minūtēm. Un, nē, universitāte no tā necieta. Kaut gan atklāju jauno noslēpumu- 25.autobusu, kas iet 10 minūtes vēlāk nekā ierasts, es nokavēju tikai 3 minūtes no lekcijas, tā teikt- ienācu auditorijā, kad pasniedzēja tieši nosauca manu vārdu.Tā kā izņēmuma kārtā nesēdēju pie loga, televīzijas torņa apbrīnošana šodien izpalika. Ar mirušu skatienu sēdēju seminārā un vēroju apkārt notiekošo. Seminārs sākās un beidzās- šodien neko jaunu neiemācījos! Pēc 30 min. sākās nākamā lekcija, kurā šoreiz gan rūpīgi pievērsos pasniedzējas teiktajam un rūpīgi visu pierakstīju. jā, varētu teikt, ka iemācījos ko jaunu.
Radās nākotnes plāns, ja apvienotu trīs fundamentālas izglītības, kā piemēram, psiholoģiju, baltu filoloģiju un jurispudenci, es varētu diezgan labi orientēties vismaz vienā no šīm sfērām, jo tās vienu otru neizslēdz. Es varētu būt labs jurists vai labs psihologs, ar filologa iemaņām. Jo, protams, valoda ir visam pamatā. Bez tās mēs nevaram un nemaz nemākam domāt un izteikties. Nemaz nerunājot par to, ka, pabeidzot baltu filoloģiju un fizmatus, varētu rakstīt fiziskos romāniņus.Bet pēc manas šīs dienas pieredzes valodniecībā sapratu, ka es un fizika esam divas nesavienojamas lietas jeb divas dažādas pasaules..Doma ir, doma ir laba... Tikai tā prasa 9 gadu pieredzi, un man jau šobrīd pat 3 gadi liekas neiespējami izturēt. Bet vismaz labi, ka mana mērķtiecība šeit lieti noder un ka iesākto pusceļā nekad nepametu. Pārtraukums.. Līdz nākamajai lekcijai jāgaida 2 ar pus stundas- diezgan neizturami! Tā nu es mainīju savu semestra plānu [īsā 2.diena-garā 3.diena] pret garā 1.diena-īsā 2.diena un īsā 3.diena.
Lai nebūtu jābrauc mājās un jāslīgst rudens depresijā, saszvanījos ar Nastju, kā nekā viņas sabiedrība nomācošā dienā vienmēr ir patīkama un uzjautrinoša. Protams, arī šoreiz nevīlos- jautrīte sita augstu vilni, jo ar mums runāja kaijas :D Beidzot rīgassatiksmē arī atjaunoju e-talonu, tā nu par vēl vienu problēmu manā dzīvē mazāk. Kamēr Nastja vecrīgā uz soliņa zīmēja, es vēroju debesis un skaitīju krāsas tajās. Kafijas krūze, vientuļš soliņš, cigarete un laba sabiedrība, liek aizmirst ikdienas rūpes. Pēc mirkļa arī Skuja mums piebiedrojās- smiekli, jautrība, C vitamīna palielināšanās oraganismā. Ceļš. Ceļš mājup. 25.autobuss un atkal miris skatiens caur pārdomām uz dzīvi!
Atbraucu mājās. Paņemu ābolu. Ieslēdzu datoru. User name:Laura. Parole:*****. Ieslēdzu mūziku. Saņemos, paņemu grāmatu, ielienu gultā- iemiegu. Par laimi, tikai uz pāris minūtēm, jo tomēr esmu ieplānojusi naktī gulēt nevis cāļus skaitīt vai runāt ar kaijām. Jālasa daudz uz rītdienu, bet man pārāk ļoti patīk lasīt, lai to sev uzspiestu, tā nu aprobežošos ar daļēju-sev saistākošo- mājasdarbu izpildi.

Kurš to būtu domājis, ka kādreiz aiziešu uz kādas grupas koncertu, kas man tālajos 90' gados diezgan ļoti nepatika, bet tā kā ir iestājusies ikgadējā rudens depresija, tad neko labāku par Prodigy 6 dienas vakarā vēlēties nevarētu. Bet tas vienalga nemainīja faktu, ka veselu nedēļu man galvā skan šī jaukā dziesma:
Jo cāļus skaita rudenī, rudenī,
Zivis dzīvo ūdenī, ūdenī!
Putni lido debesīs, debesīs,
Viens, divi, trīs!
Visnotaļ kaitinoši, jo, ja kas tāds pielīp, tad pat Prodigy nespēj novērst manas domas no cāļu skaitīšanas rudenī... Tā nu visu nedēļu, visu 5 dienas un 6 dienas rītu/dienu/vakaru/nakti man galvā skan viens vienīgs:
Jo cāļus skaita rudenī, rudenī,
Zivis dzīvo ūdenī, ūdenī!
Putni lido debesīs, debesīs,
Viens, divi, trīs!

Un man ir ļoti žēl Agneses, kurai tagad arī šis hīts neliek mieru!!!

reiz tu man teici, ka tev ar meitenēm neveicas... tagad es lieliski redzu kāpēc.. bet no šīs atziņas jau labāk nepaliek!

pēc divu nedēļu sēdēšanas mājās, šonakt atkal izgājām Rīgas ielās.. šoreiz, lai dotos uz Baltajām naktīm, taču noskaņojums bija pietiekoši jestrs, lai vakars beigtos kādā vecpuišu ballītē.. Izdejoties un iztrakoties no visas sirds, kā es pēc tā biju noilgojusies..

mm, vai nav burvīgi.. Rītdien pirmā skolas jebšu augstskolas diena, bet es esmu slima. Uz aristoteļa svētkiem neiešu, tā laikam manam veselības stāvoklim labāk patiktu.. Un man nežēlīgi gribas šokolādi :D fazer ar riekstiem.. Vai tas nav nežēlīgi? ui, bāc, kad būšu vesela, kā es draiskošos :) :D

Ir pagājis jau gads, kopš esmu blondīne

Izlemt droši un apņēmīgi- patiesībā tas ir diezgan respektējams sasniegums tādam puskilogramu vieglam pelēkbaltas masas gabalam, kas praktiski nav mainījies pēdējo desmitu tūkstošu gadu laikā...

šis apraksts lika man pasmieties :)

Sajūta tāda, it kā es noraktu savu dzīvi.. Kā man nepatīk šī sajūta

man kājā iekoda balodis.. Tas ir normāli?

Juristi vai baltu filologi, vai politika... Vēl nedēļu varētu par to domāt

Damn it! es joprojām nevaru izdomāt, kur es gribu studēt.. Bail izdarīt nepareizo izvēli. Domā.. domā

Viss atkal ir kā agrāk-pēc divu dienu nemitīgas ēšanas,es šodien atkal nevaru apēst vairāk par divām sviestmaizītēm :)

Kad biju mazāka..teorētiski varēja tad būt kādi 12-14 gadi.. praktiski- tas bija tad, kad sāka rasties interese par pretējo dzimumu.. Galvā radās kāds sapnis vai arī tā bija tikai doma, kas paslēpās dziļi dzļi zemapziņā.. un, gadiem ejot, es par viņu piemirsu...
Tātad šī doma jau nebija jau nekas īpašs, tikai mazas meitenes sapnis: Ja man kādreiz būs puisis, es gribētu, lai viņš dzīvo netālu no manām mājām... vakaros mēs ietu pastaigāties, mēs būtu tikai draugi, bet pamazām draudzība pārietu ļubestībā. Šim puisim būs tumši brūnas acis un tumši mati, un viņš brauks ar divriteni.

Bet tā kā kaimiņos dzīvoja tikai blondais Uldis ar zilām acīm, šī doma ātri vien tika atmesta :D

Bet pirms pāris dienām šo domu nejauši atcerējos, nu ko lai saka, ir lietas, kas tiešām notiek tā, kā cilvēks vēlas..Tik tā daļa par divriteni gan palika gaisā karājoties...Un par savu mazo sapni šobrīd varu tikai smaidīt un priecāties :)