Un tā tad. Man viss besī. Jūtos izsmelta līdz pēdējam tūkstotim. Domas ir bezjēdzīgs. Jā, vārds ''bezjēdzīgs'' arī manā dzīvē kļuvis par absolūto hītu. Prāts atslēdzies no jebkādām ilūzijām. Šobrīd liekas, ka labākais veids, kā izlādēties būtu izveidot spēcīgu ilūziju galvā, kas līdzinātos utopijai. Manas dzīves utopijai. Un tad ar šo mākslīgo ilūziju sadzīvot kā ar realitāti. Mākslīgi smaidīt un priecāties par savu mākslīgo dzīvi, atslēdzoties no realitātes, jo tā šobrīd šķiet man nepieņemama. Pārāk daudz jautājumu, bet pārāk maz atbilžu. Nemaz nerunājot par ikdienas rutīnu manā galvā, kas nemitīgi bļauj „bezjēdzīgi’’.Nu ja, kāda starpība, kur es eksistēju. Iet gulēt- bezjēdzīgi, neiet gulēt- bezjēdzīgi, mosties no rīta, lai ietu uz augstskolu- bezjēdzīgi,turpināt gulēt- bezjēdzīgi. Mazgāt grīdu- bezjēdzīgi, vēlāk pēc pāris dienām tāpat būs netīra. Kāda jēga iet uz skolu, ja vēlāk jānāk atpakaļ, kāda jēga iet gulēt, ja vēlāk tāpat jāceļas, kāda jēga satikties, ja vēlāk tāpat jāšķiras.Kāda jēga škirties, ja vēlāk tāpoat būs jāsatiekas.. Viss ir beigu sākums vai arī sākums ir beigas. Vien skrejošs pulss sarkanajā, plūstošajā masā, kas atgādina par to, ka esi vēl dzīvs un ka par to jāpriecājas, jo tas tomēr arī ir brīnums, kam ikdienā viegli paskrienam garām.
(
Lasīt komentārus)