Velna milti

Pēdējā laikā, kad nekur nav jāsteidzas, patīk nomainīt ierasto ceļu.
Piemēram, ar 25. autobusu ( vai arī 10) pabraukt kādu pieturu tālāk.
Bet pēdējās nedēļās pavisam aktuāli ir doties uz 40. autobusa pieturu.
Tāpēc šodien tā skaisti sanāca. Ja man parasti ir bail no klaiņojošiem suņiem, tad ko lai saka par klīstošiem zirgiem?
Aizvadīju 5 stundas sēžot bibliotēkā un rakstot referātu.
Atbraucu mājās un izlasīju A. Upīša "Sievieti"- i did it, woohooo.
Stundu neko nedarīju un gaidīju pēdējā brīža iedvesmu.
Rīt eksāmens, referāts tuvojas finiša taisnei. Vēl tik jāpamācās par tēmu.
Ja es izvilkšu rītdienu, tad lēkāšu uz vienas kājas, bet, kad (ja) izvilkšu 11. janvārī lēkāšu uz abām kājām.

Pēdējā stunda pavadīta neko nedarot,
tikai bieži savās atmiņās piesaucot Tavu vārdu,
kas joprojām liek manai pasaulei apgriezties un sagriezties,
Iegriezties?
Kaut vairāk būtu tādu cilvēku kā Tu, kurus pieminot, sekundes laikā var piedzīvot visas iespējamās cilvēka emocijas.
Tāpēc ka tādi cilvēki, kas atstāj uz mani iespaidu ir maz, ļoti maz.
(Jo, ja tā paskatās- neviens klab ieraksts nav veltīts pretējam dzimumam, bet es taču neesmu lezbiete, kā, piemēram, domā mans tēvs.)

Un tas nekas, ja mūsu ceļi nekrustojas.
Tāpat Tavs idealizētais tēls dzīvo manī kā pierādījums tam, ka varu just tā.

New Light Of Tomorrow- Husky Rescue

Abi mani vecāki svin Ziemassvētkus,
tikai es ne uz vienu no tām ballītēm neesmu aicināta.
Sēžu viena, nav ne mandarīnu, ne piparkūku,
nav arī vairs Merkura un Napaleona, kuri tika izdzerti vakar,
nemaz nerunājot par to skuju koku.
So what? Toties man ir kafija, Ziemassvētku saldējums, cepumi un kūciņas.
Jauns istabas izkārtojums, atrasts pīrsings kopš tālā 2005 gada un pašai savs Garfīlds un Nērmala.
http://www.youtube.com/watch?v=_2H95dy2Zi0&feature=related

Parādu kārtošanas priekšvakars.
Man pohuj, man audi
Vārds pohuj ir cēlies no vārda pohas? Vai pohas no pohuj?
Man pohuj, jo vakar bija pohas.
Vai arī pohas, jo ir pohuj.
Bet aizvakar pazaudēju savu telefonu. Iekrita kupenā.
Pie velna, ak dievs!
Godīgi cilvēki arī ir, tāpēc telefons jau atgriezts kopā ar maciņu, kura pirms tam man nebija.
Bet šodien daudz jāmācās, tāpēc mācībām paredzētājā laikā vēroju ziemu.
Jo labāk es paļaujos uz haļavas dievu nevis uz savu smadzeni.

Šodien, braucot ar mašīnu, pa radio sāka skanēt Guns N'Roses Knocking on Heaven Door.
Tas bija tā it kā SWH Rock būtu nolasījuši manas domas par to, ka par šo dziesmu tieši no rīta iedomājos kā par mīļu, bet sen nedzirdētu.

Vēl šodien atklāju audi ziemas prieku sezonu.
Nebraucot pat pa visādiem offrodiem, bet gan pa daudzdzīvokļu namu pagalmiem, man izdevās iestigt.
Bet kārtējo reizi tas viss pārvērtās par jautru piedzīvojumu.
Jo atsaucīgu cilvēku netrūkst.
Un jau pēc mirkļa apstājās mašīna ar puišiem, tiem pievienojās kāds precēts vīrietis un vēl kāds krievs ar Land Cruiseru.
Bet pat viņiem visiem kopā neizdevās mašīnu izstumt.
Nu nav jau tā, ka man nebija kauns tās kņadas dēļ.
Puiši sazvanīja savus draugus, lāpsta arī tika sameklēta.

Pēc pāris minūtēm mana problēma tika izstumta.
Uz brīdi sajutos tā, it kā man atkal būtu Vento- tā tik bija nepatikšanu un piedzīvojumu mašīna, bet tieši ar to ir vislabākās atmiņas.

Tagad arī jautrākais šajā visā ir tas, ka puiši, kuri palīdzēja, strādā veikalā Fans, kas atrodas turpat netālu. Un draugi, kuri palīdzēja, bija veikala darbinieki, kuri tajā brīdī strādāja. Veikalā Fans tiešām ir atsaucīgi un pozitīvi cilvēki... un sportiski...

Situācija gluži kā no filmām, tikai avārijas vietā ir sniegs..

Un vēl ir jautri iestigt tieši pretī autoservisam.
Tā teikt viss nepieciešamais uz vietas- autoserviss, sportiski puiši, kā ari lāpsta.

Jocīgi, bet vienmēr, kad dzirdu reklāmas džinglu ar tekstu "nāc uz rimi, nāc uz rimi", es jau esmu rimi.

Laiks pēdējā laikā, precizējot- pēdējo gadu laikā, iet tik ātri, ka pat tad, ja man ir garlaicīgi un, šķiet, laiks velkas- tas vienalga iet ātri. Laiku man nenoķert.
Dzīvo no dienas dienā un ik pa laikam pieķer sevi kādā atskaites punktā, no kura jau ir pagājusi vesela mūžība.
Atceros, ka nesen par laika atskaites punktu ņēmu 9. novembri- jo tā bija viena no dienām, kad aizdomājos par to, kā laiks skrien.
Un tagad jau 1. decembris- laiks neskrien, tas laikam lido pa gaisu geparda ātrumā.
Laika izjūta ir zudusi- naktis mijas ar dienām un dienas ar naktīm.
Diennakts laiks ir mānīgs- stundās viegli kļūdīties.
Vasara samijusies kopā ar rudeni.
Jau ziema, un tūlīt atkal jau pavasaris. Liekas, tas bija tikko, kad ar prieku vēroju austošo gaišo dienu un zaļās koku lapas un kritu panikā par otrā semestra beigām, atliekot daudzas citas vēlmes uz kādu vēlāku/brīvāku laiku.

Tā kā kārtējo reizi esmu ierakusies parādu kaudzē un daudzi no sev apsolītiem solījumiem nav tikuši izpildīti, jo apziņā joprojām ir sajūta, ka viss tikai tagad ir sācies, kaut gan realitātē jau iet uz beigām, tad l a i k s ir kļuvis par biedējošu mērvienību,kas rit kā atskaites punkts no sākuma līdz beigām.
Tas rādās jau murgos. Piemēram, pēdējā laika aktuālākais reālistiskais murgs (sapnis?)- pamostos un ārā ir pavasaris, visa pasaule ir spilgtās krāsās, tā vajadzētu justies arī man, bet es krītu panikā un nesaprotu, kas notiek- tikko taču bija rudens, kur palika ziema? Kāpēc uzreiz ir pavasaris. Kas noticis pa šo laiku un kur ir pazudis mans laiks?
No rīta pamostoties, man joprojām ir tā pati nemierīgā satricinājuma sajūta, kas sapnī.
Paralēles ar dzīvi- tāpat kā es sapnī zaudēju laika izjūtu, tāpat arī dzīvē.
Secīga notikumu sakārtošana tātad neiespējama.

Jānis Veselis jau murgos rādās. Un tad murga vidū viņš sāk murrāt, seja apaug ar garām spalvām.
Atveru acis un ieraugu mazo kaķi, kurš nakts laikā izdomājis pamīļoties gar manu plecu.

"Man vajadzētu ievērot diētu."
Teica Laura un sapirkās zefīrus, končas un šokolādi.
Un tagad es dzeru piparmētru tēju un piekožu piparmētru šokolādi.

Šonakt tapa pēdējās desmitgades pirmais laicīgi nodotais mājasdarbs.
Kā rezultātā diena ir gara un nogurdinoša. Atnākot mājās, gribu kafiju.
Iemīļotais parastais piens ledusskapī nav, ir tikai Lazdonas pasterizētais.
Tā nu pieleju pienu kafijai un vēlāk brīnos, kāpēc piena vietā kafijā atrodas balti kunkuļi.
Pagaršoju kafiju, wjah...
Izleju kafiju un taisu jaunu. Galvā raisās visādas stulbas domās- kas tie par baltiem kunkuļiem bija? Kā lai es dzeru kafiju, ja mājās nav parastais piens, jo varbūt pasterizētais piens nav domāts kafijai.
Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem un izvairītos no nākamās kļūdas, izdomāju palasīt iepakojuma saturu, jo, ja nu tur ir kāda īpaša piebilde par to, ka piens nav paredzēts kafijai..
Taču īpaši tālu ar lasīšanu netiku, paņemot aizdomīgo pienu, sāku lasīt un izlasu- Lazdonas pasterizētais kefīrs.

Ir tādas dienas, kuras vislabāk ir pavadīt ārpus sabiedrības. Taču no rīta es vēl nezināju, ka šī ir viena no tām dienām.
Rīta īgnums un sagurums nelikās nekas neparasts un es, kā ierasts, devos uz Visvalža ielas pili.
Protams, mājasdarbs "Sapnis vasaras naktī" vakar netika izlasīts un tika pārcelts uz brīvo laiku starp lekciju un semināru, jo lasās ātri.
Tā nu arī man lasījās ātri, un te nu sākās- nevainīgais seminārs par tēmu "Sapnis vasaras naktī" pārvērtās par murgu, jo, jā, es esmu naiva.
Nekad to neesmu noliegusi.
Bet šodien mans naivums spilgti maldījās Šekspīra lugā. Labi, varbūt lasot ātri, es tiešām paskrēju garām būtiskām lietām, bet diez vai arī, lēni lasot, es šajā lugā, kas ir labākā autora mīlestības komēdija, sazīmētu- zoofīliju, biseksuālismu un pedofīliju, trūkst tikai nekrofīlijas, bet arī šī problēma paliek atklāta. Te nu varētu uzdot jautājumu tiem, kas pārzina lugas sižetu, kā jūs uztvērāt lugā dionīsisko pasauli un mūsdienās aktuālās seksuālās dziņas problēmas? Viela pārdomām..
Tā nu uz nākamo semināru nāksies sagatavoties, izejot ārpus manām prāta robežām, jo pasniedzēja manu tēmas neizpratni un bezsakarīgo runāšanu  uztvēra diezgan skarbi, kas manai sejai vēl kādu laiku lika izskatīties šķībai, un, protams, es pati jūtos varen stulbi.. tāds kauns, tāds kauns..., ka vēl joprojām nespēju saskatīt šīs lietas, lai gan to vajadzētu.

Tālāk, atbraucot mājās, bija jau pietiekami tumšs, lai es, atverot durvis, nepamanītu savu kaķi un uzkāptu tam virsū. Viņš neņaudēja, kas liek domāt, ka nemaz tik stipri viņai neuzkāpu.
Bet par sodu šonakt varēšu gulēt viena, jo kaķim es šodien nepatīku.

Rītdiena var atnest daudz ko vai arī neko.
Lielais nezināmais traucas no prāta uz sirdspukstiem un atbalsojas deniņos.

Kā logs vaļā, tā pa logu ārā.
Tādi tie kaķi ir

No igauņiem > uz krieviem, tā nu šodien topā Leningrad "Ja svoboden" un Bi-2 "Polkovnik", tas tāpēc, ka izdomāju atsvaidzināt savas krievu valodas zināšanas, kuras kopš pamatskolas ir veiksmīgi iesalušas smadzeņu pelēkajās šūnās. Tā nu tagad gaidu, kad man būs filma Brat.
Bet ar latviešu lībiskajām izloksnēm man gan neiet.

Es pārdomāju.
Ceturtdienas ir visbriesmīgākās dienas nedēļā.
Lekcijas līdz 18 00 ir daudz grūtāk panesamas nekā 2.dienas agrie rīti.
bet tagad es iešu vārīt rīsus (Nastja šo daļu, lūdzu, izlaid :D), jo visu dienu par tiem domāju,
ņam ņam.

I hate Mondays,
Not
I hate Tuesdays.

Ja parasti pēc brīvdienām liekas, ka nekas briesmīgāks nevar būt par pirmdienas rītiem, tad es tomēr otrdienas neciešu vairāk.
Pirmdienās seminārā jābūt 10 30,
kuru vada trīs dažādi pasniedzēji- tātad iebildumiem pret erotisma izpausmēm vai dažādām baumām un klačām gan latviešu literatūrā, gan autoru dzīvē nevajadzētu būt.
Nedaudz paliet literāri retorisko ūdentiņu- kā to dēvē pasniedzēji, arī ir tīrais nieks, salīdzinot ar
otrdienām, kas ir jei bogu. Celties 6 00, kad acis negribas vērt vaļā-jo nav starpības, vai tās ir vaļā vai ciet, jo viss tāpat ir melns un tumšs. un īpaši, ja diena iesākas ar kontroldarbu, tam es nekādi un nekad nevaru morāli sagatavoties.
Un tad vēl tas teātra priekšmets, kurā mājasdarbi plūst kā no pilnības raga.

un šodien topā igauņi : http://www.youtube.com/watch?v=WeMflkfwPsE

Šodien topā pagājušā gada rudens hīti ,
asociējas ar pagājušā gada rudens melanholiju,
atsaucot atmiņā sen nepiesauktus notikumus.

1. Black Eyed Peas- Meet Me Halfway
2. Gossip- Heavy Cross
3. Kings of Leon- Closer, Notion, Manhattan,
4. The Veronicas- Untouched
   

Protams, ne jau tikai no šīm dziesmām sastāvēja mans rudens hītu tops, taču tieši šīs dziesmas šodien randomā ieskanējās playlistā, atgādinot par kārtējo atskaites punktu, kopš kura daudz kas ir mainījies.

Dažreiz iet pa kādu ceļu ir tik ļoti pierasts, ka brīdī, kad jāmaina virziens, gadās aizmirst nogriezties.

Brālēns reiz teica, ka ar labu tomātu mērci var apēst gandrīz jebko, un es to pašu saku par sieru.

Ārā ir sniegs, un manā sētā ir divi Audi..