Velna milti

Laiks pēdējā laikā, precizējot- pēdējo gadu laikā, iet tik ātri, ka pat tad, ja man ir garlaicīgi un, šķiet, laiks velkas- tas vienalga iet ātri. Laiku man nenoķert.
Dzīvo no dienas dienā un ik pa laikam pieķer sevi kādā atskaites punktā, no kura jau ir pagājusi vesela mūžība.
Atceros, ka nesen par laika atskaites punktu ņēmu 9. novembri- jo tā bija viena no dienām, kad aizdomājos par to, kā laiks skrien.
Un tagad jau 1. decembris- laiks neskrien, tas laikam lido pa gaisu geparda ātrumā.
Laika izjūta ir zudusi- naktis mijas ar dienām un dienas ar naktīm.
Diennakts laiks ir mānīgs- stundās viegli kļūdīties.
Vasara samijusies kopā ar rudeni.
Jau ziema, un tūlīt atkal jau pavasaris. Liekas, tas bija tikko, kad ar prieku vēroju austošo gaišo dienu un zaļās koku lapas un kritu panikā par otrā semestra beigām, atliekot daudzas citas vēlmes uz kādu vēlāku/brīvāku laiku.

Tā kā kārtējo reizi esmu ierakusies parādu kaudzē un daudzi no sev apsolītiem solījumiem nav tikuši izpildīti, jo apziņā joprojām ir sajūta, ka viss tikai tagad ir sācies, kaut gan realitātē jau iet uz beigām, tad l a i k s ir kļuvis par biedējošu mērvienību,kas rit kā atskaites punkts no sākuma līdz beigām.
Tas rādās jau murgos. Piemēram, pēdējā laika aktuālākais reālistiskais murgs (sapnis?)- pamostos un ārā ir pavasaris, visa pasaule ir spilgtās krāsās, tā vajadzētu justies arī man, bet es krītu panikā un nesaprotu, kas notiek- tikko taču bija rudens, kur palika ziema? Kāpēc uzreiz ir pavasaris. Kas noticis pa šo laiku un kur ir pazudis mans laiks?
No rīta pamostoties, man joprojām ir tā pati nemierīgā satricinājuma sajūta, kas sapnī.
Paralēles ar dzīvi- tāpat kā es sapnī zaudēju laika izjūtu, tāpat arī dzīvē.
Secīga notikumu sakārtošana tātad neiespējama.