Viens no mūsdienu populārākajiem teicieniem: "Ej uz priekšu, neskaties atpakaļ, tur tu visu jau esi redzējis!"
Doma tāda, ka cilvēkiem jādzīvo uz priekšu ar jauniem mērķiem un plāniem.
Doma ir laba.
Bet es taču ir pagātnes veidota, jo par savu nākotni es vēl neko nezinu. Taču pagātne mani izdzīvo un nāk man līdzi, to nevar aizmirst. Tā ir kā grāmata grāmatu plauktā, indivīds varbūt to nelasa, ir nolicis to dziļi jo dziļi šajā plauktā un ir pat par to aizmirsis.
Taču tā grāmata tur stāv, krājas ar putekļiem, lai gan neizmantota- tā tur stāv.
Tāpat ir ar atmiņām, lai, cik ļoti es nepūlētos kaut ko aizmirst un nolikt to tālu jo tālu zemapziņas dzīlēs, tās nāk man līdz.
Jo tieši atmiņas- labās, sliktās, skumjās, melanholiskās- ir tās, kuras mani veido. Un bieži vien, ja šajās atmiņās ir negatīva informācija, es par to domāju, bēdājos, cenšos saprast, kāpēc ir tieši tā un ne citādāk. Iegrimstu sevī, savās domās, savā pasaule, kuru saprotu tikai es, taču es tur maldos tik ilgi, līdz beigās lūdzu palīdzību kādam citam. Cilvēks, pie kura esmu vērsusies, cenšas man palīdzēt ar kādu racionālu padomu un, ja tas nelīdzēs, tad droši vien, ka dzirdēšu šo frāzi: "aizmirsti, nedomā par to, dzīvo nākotnei."
Tā jau tas ir, nodoties pārāk ļoti pagātnei, nav veselīgi. Taču, ja es pie kāda notikuma kavējos ilgāk nekā parasti, tas nozīmē, ka nevaru tam tikt pāri.
Noliedzot pagātni vai apspiežot kādu notikumu, mēs noliedzam un apspiežam paši tevi, tāpēc labāk ir pie kāda notikuma pakavēties pietiekami ilgi un izdzīvot to, kamēr esam visu tajā izķidājuši un sapratuši, jo citādāk grāmatu plauktā krāsies ar vien vairāk melno grāmatu, kuras vāks putekļus no mūsu zemapziņas dzīlēm.
Manuprāt.
Doma tāda, ka cilvēkiem jādzīvo uz priekšu ar jauniem mērķiem un plāniem.
Doma ir laba.
Bet es taču ir pagātnes veidota, jo par savu nākotni es vēl neko nezinu. Taču pagātne mani izdzīvo un nāk man līdzi, to nevar aizmirst. Tā ir kā grāmata grāmatu plauktā, indivīds varbūt to nelasa, ir nolicis to dziļi jo dziļi šajā plauktā un ir pat par to aizmirsis.
Taču tā grāmata tur stāv, krājas ar putekļiem, lai gan neizmantota- tā tur stāv.
Tāpat ir ar atmiņām, lai, cik ļoti es nepūlētos kaut ko aizmirst un nolikt to tālu jo tālu zemapziņas dzīlēs, tās nāk man līdz.
Jo tieši atmiņas- labās, sliktās, skumjās, melanholiskās- ir tās, kuras mani veido. Un bieži vien, ja šajās atmiņās ir negatīva informācija, es par to domāju, bēdājos, cenšos saprast, kāpēc ir tieši tā un ne citādāk. Iegrimstu sevī, savās domās, savā pasaule, kuru saprotu tikai es, taču es tur maldos tik ilgi, līdz beigās lūdzu palīdzību kādam citam. Cilvēks, pie kura esmu vērsusies, cenšas man palīdzēt ar kādu racionālu padomu un, ja tas nelīdzēs, tad droši vien, ka dzirdēšu šo frāzi: "aizmirsti, nedomā par to, dzīvo nākotnei."
Tā jau tas ir, nodoties pārāk ļoti pagātnei, nav veselīgi. Taču, ja es pie kāda notikuma kavējos ilgāk nekā parasti, tas nozīmē, ka nevaru tam tikt pāri.
Noliedzot pagātni vai apspiežot kādu notikumu, mēs noliedzam un apspiežam paši tevi, tāpēc labāk ir pie kāda notikuma pakavēties pietiekami ilgi un izdzīvot to, kamēr esam visu tajā izķidājuši un sapratuši, jo citādāk grāmatu plauktā krāsies ar vien vairāk melno grāmatu, kuras vāks putekļus no mūsu zemapziņas dzīlēm.
Manuprāt.
Es gan nezinu, ko darīt ar trešo.
Par to neko netica.
Nāksies vien improvizēt.