|
Traki, pavisam traki... Pelēki saņurcīti, trauksmaini. Šodienai ir paģiraina sajūta, kaut gan vakar nav dzerts. Tā lauž mani pušu samaļ tik cītīgi, ka no rīta bija grūti pamosties, iekšā šūpojās nepārvarams smagums. Plaušas kā no akmens, pat garīgi ir grūti paelpot, it kā gaiss būtu domāts kaut kam citam, nevis elpošanai.
Viena no tām dienām, kad pati nespēju definēt, ko īsti vēlos un jūtu. Iekšā ir svārstīgs okeāns. Klīdu starp plauktiem un nespēju izvēlēties, ko gribu lasīt- par pazušanu Venēcijā, japāni, kurš grib iemācīties rakstīt haikas, kokaīna mocītu sabiedrību, jaungadu, pēc kura visi uziet gaisā, un tāpēc nekam viņu iepriekšējās dzīvēs vairs nav jēgas vai par sapņiem. Beigās paņēmu J.T. Līroja "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" iz tā iemesla, ka atcerējos pirms apmēram gada lasītu tās fragmentu avīzē (Nevilša reklāma), kas mani bija ieintriģējis.
Braucu tramvajā, kuram uz loga spraišļiem auga (Un aug) sūnas. Mežs ienāk pilsētā...Balsis galvā un aiz tās: Sundown seventy- Scripted |