Dēmoni atkal manī plosās, ceļu tiem sētas apkārt, bet šie- tām pāri. Un varu celt tik daudz sētu, cik vien gribu, tie nenomierināsies, līdz no iekšpuses neizrubinās manā miesā caurumu un neizlīdīs ārā visā savā godībā. Kā es gribētu, kaut manī tie nebūtu, tad būtu daudz vieglāk, jo tie paši meklē sarežģījumus, koķetē ar karātavām un tad padejo tām garām. Sāp. Tāda deja. Kā lai nesāpētu? Un kā lai nedusmotu? Manas dusmas drīz pašas sevi apēdīs.
Un istabā smird pēc dūmiem.Mirkļa lamatas manās miesās: grauž |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
