Kas būtu tas mirklis, kuru es sev ņemtu līdzi kosmosā? Vismaz kaut kas tāds tur bija (Atceries, ir tāda D. Koplenda grāmata "X- paaudze" par jauniešiem, kas pārvācās dzīvot tuksnesī un ik vakaru viens otram stāstīja gulētejamos stāstus (Kaut kas līdzīgs "Dekameronam"). Īsti neatceros, bet ideja vienā no šiem vakariem bija līdzīga, ka jāstāsta par tām atmiņām, kuras paņemtu līdzi kosmosā, ja būtu jāpeņem tikai viena vienīga atmiņa par savu dzīvi?).
Es nezinu, ko es ņemtu, jo mirkļi mainās tāpat, kā izjūtas par tiem. Es pat atceros sarunu, kad mēs sēdējām pieturā un runājām tieši par šo pašu tēmu. Tu teici, ka paņemtu to dienu (Es pat neatceros, kas tajā dienā notika), bet es toreiz teicu, ka to vakaru, kad mēs vērojām lidmašīnas un kuģus un, kad debesis bija tik pārsteidzoši violetas. Bet pašlaik es vairs neatceros tās sajūtas, atceros to visu tikai vizuāli.Tavu ādu uz meža fona.
Pašlaik es teiktu, ka paņemtu līdzi to rītu, kad mēs ap četriem dzērām kakao, skrējām zem liepām (Dīvaina, pat smieklīga spēle, bet tieši tas tajā ir pats jaukākais, ka tā ir tik absurda- liepu alejā palēnināti jāiet zem katras liepas un, līdzko liepu zari beidzas, tā pārspīlētā steigā jāskrien līdz nākamajai liepai un otrādāk)un izskatījās, it kā laternu dzeltenā gaisma lītu zilganajā pavasara rīta tumsā.
To visu varētu uzgleznot, taču tieši tāpēc es negleznoju, jo izjūtas ir par plašu, lai tās varētu ielikt tik mazā laukumiņā, kā glezna, lai arī cik liels audekls nebūtu, priekš manis tas vienmēr būs pa mazu. Un tāpēc es apbrīnoju tos, kas spēj sevi samazināt.
Neko.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
