Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Aizdomājos par to, ka ir cilvēki, kas bieži citiem pārmet tādas darbības, ko paši kādreiz pagātnē ir darījuši. Varbūt, ka tā ir tāda kā savas pagātnes dzēšana, lai iznāktu laukā baltāki, tīrāki, bēgšana no tā, par ko pašiem ir kauns sevī.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}