Dance me to the end of love - Post a comment

Šodien gadījās kas dīvains. Izdomāju no Vecrīgas nākt mājās ar kājām. Pēkšņi pārņēma vēlme apciemot AB dambi, no kura var dzirdēt pilsētu. Tā arī izdarīju.Sēdēju uz betona apmales un klausījos viļņu skaņās, transporta industriālajos trokšņos. Tā ir vienīgā vieta Rīgā, kur es zinu, kur to var dzirdēt. Un tāpēc reizēm uz turieni gribas aiziet.
Uz betona mētājās stikla lauskas. Gluži kā lietus. Un vējš pa ūdeni dzenāja plastmasas maisiņu.
Man pienāca klāt kāds vīrietis un sāka runāties.Domāja, ka es gribu izdarīt pašnāvību (Vai tad es pēc tādas izskatos?). Sanāca visai dīvaina saruna...

Vai tikai pašnāvnieki reizēm grib pabūt vieni?