And the people bowed and prayed
To the neon God they made.
And the sign flashed out its warning,
In the words that it was forming.
And the signs said, the words of the prophets
Are written on the subway walls
And tenement halls.
And whisperd in the sounds of silence.
Ārā ir karsts.Kā svaigi cepta no vēstures konsultācijām un bibliotēkas ar kaudzi grāmatu par vēsturi un filosofiju. Priekšā vēl vazāšanās pa centru un izglītojoša sēdēšana LU kafenē.
Bija dīvains sapnis, ka man uz ielas paliek slikti, es nokrītu uz asfalta, vārtos, man uzklūp virsū kaut kas, it kā pat ne sieviete, ne vīrietis un sāk man raut ārā miesu zem ribām, es neko nevaru padarīt, šausmīgi sāp. Blakus stāv kaut kāda sieviete, kuru es it kā pazīstu, it kā viņa ir viena mana radiniece, bet tajā pašā laikā nav. Viņa mani sāk informēt, ka tas nekas, ka man ir slikti, jo es jau, laikam, tāpat miršot, tāpēc, ka man esot vēzis, tāpēc kaut kādiem speciāliem pētījumiem esot jānoņem mani audu paraugi. Tad sapnī no sāpēm un asiņu zuduma sāku zaudēt samaņu.Mirkļa lamatas manās miesās: Nogurums Balsis galvā un aiz tās: Paul Simon and Art Garfunkel- Sound of silence |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
