Dance me to the end of love - Post a comment

Šodien mani tracina tā nostāja "labāk paliksim mājās un neko nedarīsim, nedod Die`s, ka kāds redzēs, ka mēs kaut ko darām". Varbūt citas dienas man tas būtu vienalga, bet, ja jau otro reizi divu dienu laikā cenšos aizvilkt cilvēku uz tiešām foršu pasākumu, bet šis cilvēks izdomā galīgi neizprotamus attaisnojumus, kāpēc noteikti nevar tikt. Pieļauju, ka tas ir diezgan subjektīvi un varbūt, ka es esmu nekur neredzēts pārcilvēks un tādu pašu "neiespējamo pārcilvēcību" prasu no citiem, bet...
Es pilnīgi zinu, ka tas viss tiek skatīts tikai no mana skatu punkta un, tātad, pilnīgi normāli, ka mana dzīve citiem neder, bet reizēm tas tracina. Iekšēji nespēju saprast, kā var nodzīvot bezdarbībā, nekur neiet, nekur nepiedalīties utt.
Citreiz tāda attieksme kaitina arī tad, ja centies kaut ko noorganizēt, bet liela daļa dod priekšroku sēdēšanai mājās un blenšanai griestos.