Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Jā, bet tikai tad, kad tas tukšums apēd cilvēku, šim cilvēkam kļūst vienalga.
Un arī tā elpa ar katru reizi, jo cilvēks vairāk attīstās, garšo savādāk. Bija laiks (Par ko tur kaunēties), kad man tā ļoti garšoja un bija kļuvusi par tādu kā manis pašas neatņemamu sastāvdaļu, kaut to neapzinājos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}