Dance me to the end of love - Post a comment

Kārtējais dīvainais atgadījums iz manas dzīves :)
No rīta, pirms lekcijām, gāju pie frizieres. Tumsa visapkārt, miegs vēl viļņojas ķermenī. Gāju gar pusuzceltu ēku mūsu ieliņas vienā pusē, kur kādu laiciņu, kamēr tur nekas vēl nebija uzsākts celt, bija apkārtnes urlu paradīze. Eju. Neviena nav. Pēkšņi izdzirdu, ka no tās ēkas kāds uz mani sauc: "Čau! Čau!Čaaaaauuuuu!"
Pagriezos un ieraudzīju kaut kādu džeku rāpjamies no mājas jumta. Pēc sejas šķita kaut kur redzēts, tāpēc pilnīgi automātiski pasveicināju, jo bieži vien mani atpazīst vairāk cilvēku, nekā es atpazīstu viņus.Šis sāka: "Nu, pasmaidi, pasmaidi taču! Lūūūdzu!!!Pasmaidi!"
Man sāka nākt smiekli, jo situācija bija gana dīvaina.Devos prom, jo laiks negaidīja. Galvā gan palika jautājumi, kā es šo pazīstu un ko var darīt septiņos no rīta uz puspabeigtas mājas jumta, turklāt tumsā.