Dance me to the end of love - Post a comment

Cenšos izprast savu laikmetu (Kārtējo reizi). Arvien vairāk un vairāk liekas, ka postmodernais cilvēks dzīvo uz milzīgas, pavirši būvētas un pamestas ēkas jumta, viņš apzinās tukšumu zem sevis un tāpēc cenšas radīt kaut ko, pie kā pieturēties, ja nu gadījumā sāktos krišana.

No rīta sailgojos pēc sniega. Šķiet paradoksāli, ka Spānijā un Itālijā snieg, bet pie mums ir lupatu pelēcība. Varētu snigt kaut vai tik daudz, lai uz asfalta būtu tikai plāna kārtiņa, nebūtu jātīra, bet sniegs būtu. Vajag vai nu krāsainu, vai baltu, bet ne pelēku.

Priecē fakts, ka esmu viena no pieciem cilvēkiem no visa kursa, kam ir automātiskā ieskaite kultūras teorijā un varu nelikt eksāmenu (Bet es likšu, jo gribu dabūt 10, nevis 9), kas mani šodien iepriecēja. Vismaz tas ir no pleciem nost. :) Bet nevajag par ātru sapriecāties :)