Ir maijs.
Un nakšu garums.
Aiz logiem
ievziedi ar
sniegpārsliņām snieg.
Un kaut kur
zilas lūpas
skūpsta zemi.
Ir jāskrien.
Kamēr apvāršņi
sauc,
kamēr debesis
plīst gar logiem
un ielās kaķēni
ar skārda bundžām
spēlējas.
Maijs.
Matos tev nenoteiktība.
Un smaidā
silts, noguris rīts.
Pēdējo reizi ir tā.
Nesaki, ka būs atkal.
Priekšā dzīve,
bet tu nezini,
kurp elpot.
Tik stāvi.
Kāmēr maijs caur tevi
skumīgi snieg.Mirkļa lamatas manās miesās: pavasarīgas skumjas Balsis galvā un aiz tās: Kņada |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
