Atkal nāk prātā tā skumjā, skumjā rudens pasaka par cilvēku, kurš visu savu mūžu pavadīja autobusa pieturā, tā arī neuzdrošinājās kādā no tiem iekāpt, kaut ļoti gribēja, bet kaut kas viņu atturēja un meiteni, kurā viņš iemīlējās.
Tā vairs nav, viss ir beidzies (Kas īsti ir sācies?), bet tas stāsts man vēlarvien dzīvo galvā, jo tad arī bija rudens. Pagātne, kas ieguvusi sižetu ar nenoteiktām beigām. Daļa manis. Bet viss jau sen tam ir pārbraucis pāri. Ir tikai bildītes, vairs nav sajūtas. Ja nav sajūtas, nav vairs arī nozīmes. Tikai es nesaprotu, kāpēc tās bildītes nevaru sadedzināt.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
