Dance me to the end of love - Post a comment

Dīvainas sajūtas. Tādas pussmieklīgas, pusķertas dienas, bet kaut kā negribās, lai tās beigtos (Kaut kad taču beidzas viss). Katru dienu ir sajūta, ka ir noticis kaut kas vareni grandiozs, staigā to pasitis padusē un tad atceries, ka nekas taču tāds īpašs nav noticis, ir bijuši tikai smiekli, vārdi vārdu galā, informācijas maratons, kas joņo caur ķermeni. Un cerības. Daudz, daudz cerību. Ko palaist gaisā kā balonus. Ir grūti saprast, vai es dzīvoju sapnī, vai sapnis dzīvo mani, kur ir visas robežas starp reālo un to, kas man galvā un, vai tas, kas man ir galvā nav tikpat reāls, kā tas, kas tiek uzskatīts par reālu. Cilvēki atstāj nospiedumus viens uz otra, satiksme turpina kustēties, kāds sevi ir pazaudējis, kāds cits atradis notekā vai aiz mājas stūra, vārdi joņo pa gaisu, rītiem piemīt elektrība, visā pasaulē tiek izdzertas miljoniem kafijas tasīšu, miljoniem kumosu krīt vēderā, pēdas min asfaltu. Steiga un eksistence. Pulss. Puksts. Un nebeidzamas eksplozijas.
Un es pamostos kā tāds mazs zvēriņš- augšpēdus. It kā visu nakti būtu skriets. Smadzenēs ir palicis sapņa zīmogs un tā garša uz mēles, kas lēnām izzūd, dienas straumes to uzsūc sevī. Un visu pārējo dienu es it kā lidoju visam cauri.
Nepiespiests, nesaspiests un nepārspriests vieglums.