Divas lietas:
1.Vakar ar I biju uz SKAN, kas, kā izrādās, norisinās diezgan netālu no manas dzīvojamās platības. Noskaņa bija baigi labā, tāda kā antiutopija- pamestas fabrikas pēdējā stāvā (Man vienmēr patīk šāda veida projekti) visādas video, audio instalācijas, mākslas darbi. Tur, piemēram bija stikla kaste tumšā telpā pilna ar dzidri zilu ūdeni, kas tika izgaismots un, kā vilnīši visu laiku veidoja ģeometriskus rakstus, vibrējošas dzelzs plāksnes, videoinstalācijas par dzelszceļa tēmu, absolūti tumša telpa (Radīja klaustrofobiskas izjūtas), kurā varēja iekļūt pa tumšu, zemu, melniem aizkariem aizklātu eju un daudzkas cits. Man patīk, ja māksla ir interaktīva, tajā var piedalīties arī tās vērotājs.
Ievērības cienīga bija arī pati fabrika. Tur, piem., bija riktīgi veclaicīgs lifts ar uzrakstu "Lifts bez pavadoņa", blakus liftam pie sienas bija piestiprināta kartona grāmatiņa kaligrāfiskā rokrakstā "Lifta lietošanas instrukcija", vēl tur bija aizzīmogotas durvis ar uzrakstu "Valsts nozīmes dokumenti", kā arī trepju telpa iztapsēta ar biezām, pufīgām reljefainu ūdensrožu raksta tapetēm.
2. Man ir apnicis, ka dažs labs mans radagabals visu laiku jautā, vai man gadījumā nav depresija tikai tāpēc, ka šogad nevēlos svinēt savu vārdadienu (Vismaz ne ar tādu vērienu kā agrāk), jo ir apnicis, ka jebkurš cilvēks, ar ko es sāku runāt uzdod vienu un to pašu sāpīgo un stulbo jautājumu, it kā es bez kāda cita nebūtu vairs es pati, it kā man sava dzīve būtu jādzīvo tā, lai citiem no malas viss liktos sasodīti skaisti. Bet es tā ne varu!Vai ir tik nenormāli kādreiz gribēt prom no sabiedrības? Laikam jau ir, ja jau katru reizi mani uzskata par pašnāvnieci (Kaut arī nemaz tāda neesmu). Man vnk ir uznācis gluži eksistenciāls nelabums uz visu. Un no visa. Un nevajag uzstādīt diognozes un tēlot gudros (Sak, ar tevi mums jau viss ir skaidrs- depresija) tikai tāpēc, ka kādreiz man kaut kas tāds ir bijis. Es laikam pati labāk to atšķiru, jo tas garumgarais periods jau sen ir cauri. Punkts. Un viss.