Laikam nevajag tik daudz filmas par Otro Pasaules karu skatīties, jo sapņoju, ka es esmu ebrejs, visu manu ģimeni apšauj un apglabā purvā, māju nodedzina, es staigāju apkārt, lasu kopā palikušās mantas, apkārt ir kaut kādi cilvēki, šausmīgi raudu, jo jūtos nikna un bezgala izmisusi, pamanu, ka mani filmē, uzrodas kaut kādas producentes un sāk skaitīt, ka tik reālistiskas asaras viņas vēl kino neesot redzējušas. Tad es stāvu un skatos vācu karavīriem pār plecu, kā viņi aprok manu ģimeni, prasu, kāpēc viņus vajadzēja nogalināt, šie atbild, ka tā jau sīka vienība, ebreji taču, nevis cilvēki. Tad es sāku, vai viņi to pašu runātu, ja tie, kurus viņiem jāapglabā būtu viņu brāļi un māsas. Šausmas! Tik briesmīgs sapnis man vēl nebija bijis.
Pamodos ar pretīgi iesnainu degunu.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
