Dance me to the end of love - Post a comment

Rudens mani sajūsmina. Krāsu eksplozijas uz pelēkām ietvēm kā mazi sprādzieni.

Šorīt pamodos ar neierasti optimistisku sajūtu, tādu, kas rada ilūziju, ka mīli visu pasauli un visa pasaule mīl tevi (Kā, protams, nav, jo tas nemaz fiziski nav iespējams), nebeidzama eksistences kliedziena sajūtu, to sajūtu, ka vārdi vienmēr ir par maz, lai kaut ko censtos tajos ieslodzīt. Pasaule laužās ārā pa visām porām.

Nez, ir cilvēki, kam rudens asociējas ar kaut ko nomācošu un tumšu, taču man tas ir vismīļākais no gadalaikiem, jo tajā ir tik daudz krāsu, tik daudz dzīvības, tam piemīt noskaņa, tāda noskaņa, kāda nav nevienam citam gadalaikam. Rudens ir krāšņa deja uz drupām, grafitī mākslieks, kas pietriepj ielas ar saviem esības gabaliem, košu skrandu karnevāls, panks, kas piedrāž sistēmu, sutenners, kas sēž kādā krodziņā un viltīgi atņem pavasarim klientus, lietussargu modes dizaineris, brīvmākslienieks. Jo tikai rudenī uzzied ielas. Miršana un atdzimšana, mūžīgā deja, rituālais dancis, kas saberž zemi sev pie kājām putekļos.