Bāc, arvien vairāk un vairāk sāku justies kā tāda stulba pamatskolas meitene. Pašai par sevi ir visai negaidīti atklājumi, sāku uzvesties pavisam stulbi. Bet es vismaz jūtos labi. Kaut vai tā, bet labi. Visu laiku bija pietrūkusi debila naivitāte, tagad tā sāk atgriezties ar dubultu sparu, pati sevi vairs nepazīstu. Piemēram, ik pēc pusstundas nomainu auskarus, skrienu pie spoguļa, nevaru sagaidīt dažu labu lekciju, jo tur būs jābūt kopā ar mr Smieklīgo. Zinu, ka tas ātri vien pāries, kā jau viss man. Nekas man nav tā īsti noturīgs, reizēm pat labi ir, ka tā. Un reizēm arī dzīvē vajag karameles un rozā mannā putru, savādāk pati dzīve bieži vien ir par skābu, lai to sagremotu. Jāpriecājas, kamēr ir šis netveramais stulbums un saldums, jo ilgi tā vairs nebūs. Tāpēc ir jāķer mākoņi un jākarājas pie lietussārgu malām, tāpēc es esmu tāda, kāda esmu. Dzīve ir skaista, un to vajag svinēt! Ir pārņēmis nebeidzams dzīvotspēks, mazo, bet skaisto lietiņu bums. Vajag ļauties būt stulbam, galīgi dumjam, rīkoties pēc mirkļa izjūtām, jo bieži vien tās ir vispatiesākās.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
