Dance me to the end of love - Post a comment

Šodien piedzīvoju kārtējo Maskavas forštates kultūršoku.
Vilkos no akadēmijas uz centru, pretī nāca divas vietējā kaluma varones, viena ar tādu kārtīgu speķa riepu, kas tricinājās pāri kaut kādu nenosakāmu trikotāžas bikšu malai, otra- krietni nolietota blondīne ar acīm redzamām narkotiku problēmām un bērnu ratiņiem pie vienas rokas. Lieki piebilst, ka tie ratiņi tika stumti bezmazvai zigzagā (Nabaga bērns!) pa visu ietvi un ne reti tieši virsū cilvēkiem. Sāka mākt šaubas, vai tā māte pati vispār skatās, kur tos ratus stumj. Garām ejot, centos izvairīties no gandrīz neizbēgamās sadursmes ar ratiņiem, kas man pa mata tiesu izdevās. Un tad tik sākās! Laikam kaut kas manā izskatā tai "mātei" nebija iepaticies, viņa atstāja bērnu ielas vidū un vilkās man pakaļ gandrīz līdz Centrāltirgum, bļaudama pa visu ielu daudzstāvīgus krievu lamuvārdus. Turklāt, pati bija tādā stāvoklī, ka labākajā gadījumā sajēdza aptuveno virzienu, uz kuru jāvelkas.
Nu gan ir līmenis!