Dance me to the end of love - Post a comment

Šodien, kārtojot māju, atradu mapi ar gadus septiņus astoņus vecām vēstulēm, par kuru biju piemirsusi. Pārlasīju un uznāca tāda nostaļģija, sapratu, ka dažs labs cilvēks manā dzīvē patiesībā ir devis daudz vairāk, nekā es līdzšim biju uzskatījusi. Un, varbūt, pateicoties tieši šim cilvēkam, es esmu tāda, kāda esmu. Labprāt liktu viņa mākslasdarbus pie sienas, taču, diemžēl, tie saistās arī ar diezgan briesmīgām atmiņām, lai cik labi tie arī nebūtu. Bet iznīcināt tos arī ir žēl tieši mākslinieciskās kvalitātes dēļ un tai devai arī labo atmiņu.

Ir tāda dīvaina sajūta.
Ir cilvēki, kas grib nonākt atpakaļ kaut kādā laika posmā, bet es negribētu nonākt atpakaļ tajā vecumā, jo zinu savas atmiņas īpašību- atcerēties pārsvarā tikai labās sajūtas (Viss sliktais parasti tiek nobīdīts otrā plānā u uzpeld tikai retos brīžos), kā arī to, ka tajā vecumā nemaz tik laimīga nejutos.