Dance me to the end of love - Post a comment

Vakar atcerējos un atkal sagribējās atpakaļ uz Parīzi.

Atcerējos, kā savā dzimšanas dienā klīdu apkārt pa mazajām ieliņām, kamēr citi no deju grupas vēl gulēja, bija saulaina diena, dzidri zilas debesis, un ietves spīdēja. Un es domāju, ko gan vairāk cilvēkam vispār dzimšanas dienā vajag- beidzot esmu tur, kur visu šo laiku esmu vēlējusies nokļūt. Un tādi notikumi varbūt ir vislielākā dāvana, citas nemaz nevajag.

Un vēl atcerējos mazo kafejnīciņu, kur tieši pirms prombraukšanas biju ieskrējusi, lai sasildītos (Jo bija ļoti nemīlīgs laiks un es biju vienā vasaras kleitiņā un īsā, plānā mētelītī)un iedzertu kaut ko karstu. To, kā tur smaržoja pēc svaigiem kruasāniem un šokolādes. Lietus triecās pret rūtīm un šļācās pa renstelēm. Biju tā izmirkusi, ka varētu ūdeni izžņaugt no manām niecīgajām drēbēm. Un pārsalusi pēc 9h joņošanas apkārt. Bet kafejnīcas īpašnieks pats nonāca pie manis parunāties, neskatoties uz to, ka bija vēl daudz citu cilvēku, apkalpoja tieši mani, apbēra ar komplimentiem un jautājumiem. Katrā ziņā, uzlaboja manu garstāvokli.Un tā smarža... Parīze man vienmēr asociēsies ar šo vietu. Jo viss mazais rada noskaņu, garšu, kādā kūsā dzīve.

Gribu vēlreiz tur atgriezties. Par spīti tam, ka franču mēlē nespēju ielauzīties (Tas laikam paliks nepiepildīts sapnis).