Dance me to the end of love - Post a comment

Ir rīts (Manā izpratnē), dzīvoklī ir sākušies remontdarbi, kuriem patiesībā bija jāsākas pirms mēneša, nedaudz nejauka sajūta, jo pēdējā laikā kašķējos ar visiem un par visu, lai gan dažreiz tiem pārējiem ir taisnība un pašai vien kauns par savu aizmāršību, kaut gan vienmēr jau visu atcerēties nevar, it sevišķi, ja ir jāatcerās TIK daudz.

Reizēm gribas visu mest pie malas un vnk pasūtīt, arvien vairāk tam, ko daru neredzu jēgu. Agrāk domāju, ka, ja kaut mirkli kādam uz pasaules no tā paliek labāk, tad tam ir jēga, taču tagad saprotu, ka tā nezvai kaut kad būs, ir lietas, kas ir drausmīgas, bet kurās pat nevaru un nezinu, kā palīdzēt, par kurām vispār netiek runāts, jo tās, redz, nav stilīgās tēmas. Stilīgi ir runāt par narkotikām, HIV/AIDS, bet vai no runāšanas kādam kādreiz ir palicis labāk? Protams, var gudri spriedelēt par tādām lietām un "informēt sabiedrību", sak, cik nu gan mēs tagad esam pozitīva jaunatne, tā, lūk, vis nedariet utt, bet no tā nav nekādas jēgas. Tik un tā klausās jau tie, kas klausītos šā vai tā un, kas tā rīkotos arī bez "informēšanas". Turklāt, kā par to var runāt cilvēki, kas vispār nekad ar to dzīvē nav saskārušies?
Turklāt, ir problēmas, kurām vispār netiek pievērsta uzmanība, bet, kas būtībā ir tikpat lielas, ja ne pat lielākas, bet kuras atrisināt nevar nekā. Un tāpēc tas viss kopumā sāk šķist arvien bezjēdzīgāk un bezjēdzīgāk.