|
Ir tik grūti atkal atsākt rakstīt dzeju. Neesmu to darījusi kādus divus gadus, ja ne pat vairāk, jo viss, kas nācis ārā no manis, ir nācis ārā prozas veidā.
Nekad nebiju iedomājusies, ka atsākt rakstīt dzeju prasīs bezmazvai lauzties tajā iekšā ar varu. Agrāk tas nāca viegli. Bet gan jau, ka atkal aizies, jo, kā dzejnieks R reiz man teica, ka īsts dzejnieks ir nevis tas, kas raksta iedvesmas brīžos, bet gan tas, kurš tikpat labu dzeju spēj uzrakstīt arī tad, kad viņam iedvesmas nav.
Dažu sīku karjeras mērķīšu dēļ vakar izdomāju, kā būtu, ja pamēģinātu atsākt un biju pārsteigta,ka nemaz tik viegli nav.
|