Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Ceru, ka kādreiz mana labā sirds un nespēja nosēdēt mierā atmaksāsies ar kaut ko pilnīgi necerēti grandiozu.
Gan priecājos par sevi, gan dusmojos uz sevi. Jo, no vienas puses- kāpēc gan darīt kaut ko, par ko man nemaksā? Bet no otras- nevaru nosēdēt mierā, man labāk patīk kaut ko darīt, nekā neko nedarīt un, ja vēl tas ir saistīts ar dejošanu... Tā sacīt jāsaka- visi dvēseļa speķi aizraujas. :)