|
Kad šorīt no rīta pārnācu mājās visai pikta, bija sajūta, ka pēc šīs nedēļas nogales vairs ilgi netusēšos.
Tas bija baisi, pirmo reizi man to darīt patiešām bija bail. Bezmazvai šausmufilmas cienīgas izjūtas. Bet vismaz es nezaudēju pašlepnumu, kā arī mājās pārrados dzīva, ja būtu palikusi, sevi vairs necienītu.
Bet ko tik dusmu iespaidā neizdarīsi- pat šķērsosi gandrīz visu Rīgu divos naktī kājām un cauri bīstamākajiem rajoniem, turklāt, viena pati.
Pats vakars jau iesākās diezgan sūdīgi centrā, gribēju uzlabot garīgo, tāpēc piekritu paziņu ašajai idejai par tusiņu viņu galā, bet sanāca vēl stulbāk. Kā rezultātā es sapiktojos, iecirtos un devos kājām mājās (Atkal mans raksturs).
Bet vismaz viena laba lieta iegūta- ierosme salabot savu ģitāru un atkal pievērsties spēlēšanai, jo atkal dabūju turēt rokās vienu šādu brīnumu un atkal saslimu. Atkal gribās to sajūtu- jēli pirkstu gali, bet dvēsele izspēlēta ārā un tik viegli, viegli...
|