Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Nu jau vairākas dienas māc kaut kāds neremdināms izsalkums, kurš nepāriet pat tad, kad paēdu...
Un šorīt, par spīti tam, ka biju gulējusi labi ja 2h, pamodos kā svaigs gurķītis un sāku domāt, ka taisnība vien būs tai dumībai: "Ja ātri guļ, var paspēt izgulēties".
Rīta pusē atlūzu pat par spīti kafijas trieciendevām un gulēju kā nosista. Nez, mans ķermenis uzvedās pārāk dīvaini....