Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Ir uznācis kaut kāds klasikas garīgais un esmu ķērusies pie grāmatas, kuru īstenībā man sen jau vajadzēja izlasīt- V.Igo "Nožēlojamajiem". Tīk. Vismaz daudz labāk, nekā "Parīzes Dievmātes katedrāle".
Un... Vakar atcerējos kāda sava drauga teicienu: "Nelūdz nevienam nekad neko, jo kādu dienu tev to var paprasīt atpakaļ." Kārtējais pašlepnuma ķieģelītis. Man ir grūti pieņemt, ja man kaut ko dod, es drīzāk par to apvainojos.