| August 27th, 2009 |
|
Cik slikti vēl var būt?
Izmisuma pilna diena. Staigāju it kā aiz melniem aizkariem un nevaru savākties. Iekšās viļņojas tādas dusmas, bezspēcība un izmisums... Ja es neko necenstos darīt un tā būtu, es saprastu, bet es cenšos no tā tikt ārā cik vien spēju, cenšos kārpīties, taču dažas lietas vienkārši nenotiek.
Šķiet, ka esmu nonākusi "-/-" pozīcijā, kad riebjas gan tas, kas ir apkārt, gan tas, kas ir iekšā.Nespēju saskatīt neko pozitīvu, kaut cenšos, man tas vienkārši nesanāk. Riebjas visi apkārtējie procesi, viss, kas iemin zemē un tad skatās, kā nu spēsi paelpot. Problēmas ir uztverē, es to zinu, taču nespēju neko tur mainīt. Apbrīnoju cilvēkus, kas ar smaidu sejās kārpās pa sūdiem un nezaudē optimismu.
Man ir jāatrod sevi. Nezinu, vai vispār to esmu pazaudējusi. Un, ja neesmu pazaudējusi, tad nemaz nevaru to atrast.Mirkļa lamatas manās miesās: :( Balsis galvā un aiz tās: London after midnight- The beginning of the end |
|
Man nav pat spēka raudāt, jo šķiet, ka visas asaras tek uz iekšu, kaut gribētos kautk par to visu stundām ilgi.
Kas tā par izdrāztu dzīvi?!
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |