|
Sapņoju, ka atkal kaut kadā mistiskā veidā stopoju autobusus un citus sabiedriskā transporta līdzekļus, nonāku pie Ie, viņas dzīvoklis ir kaut kāds kombinējusm starp viņas dzīvokli un kaut kādu pili. Pēkšņi parasta tusiņa vietā sākas bezmazvai karaliskas viesības, jo kaut kam ir dzimšanas diena, no attāluma redzu dažus mirušus radiniekus, sāku justies neērti, ka es neko neesmu zinājusi un neko neesmu nopirkusi dāvanai. Sēžu pie galda. Pēkšņi pieceļas pats Viktors Lapčenoks un paziņo, ka tā, kā man neesot dāvanas, tad man būšot jādzied, es sāku protestēt, ka neesmu nekāda dižā dziedātāja.Pēkšņi darbība pārslēdzās uz manu lauku māju. Eju pa ceļu, kaimiņu mājas vietā ir milzīgs viduslaiku mūris, kam apkārt ir skujukoki. Ir vasara. Ieraugu starp skujukokiem taciņu, sāku iet, taciņa ir pārklāta ar ledu. Nonāku pie tādas kā spraugas sienā, kas ir arī sava veida vārti, pie kuriem beidzas skuju koki, iespraucos tajā. Otrā pusē ir kapsēta, kurā ir kaut kas nepatīkams, tā visa ir klāta ar ledu. Man tur sāk nepatikt uzkavēties, griežos atpakaļ, taču pēkšņi starp zariem izspraukties ir kļuvis ļoti grūti, tie ir kļuvuši par rokām, kas mani tur ciet. Kaut kā no tām atbrīvojos un pa apledojušo taciņu atkal izeju uz ceļa, kur turpinās vasara.
Nez, ko Freidonkulis par to visu teiktu :)Balsis galvā un aiz tās: Manic street preachers- Everything must go |