Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Šodien ir uznākusi iedvesma un pa ilgiem laikiem atkal cepu augšā prozas darbu. Gribās tā pat, kā galvenajam varonim, kas stāsta sākumā arī sēž un raksta- turēt mutē iespraustu kūpošu cigareti, klabināt uz datora un domāt, kas notiktu tad, ja visu viņa grāmatu plauktā esošo rakstnieku vārdi materializētos iegūstot to īpašnieku formu un satiktos reālajā dzīvē, par ko, piemēram, runātu Ibsens ar Sartru un vai viņi vispār runātu?
