|
Kārtējais mans dīvainais sapnis- sapņoju, ka esmu kaut kādā veidā salauzusi roku un, nezkāpēc esmu aizgājusi pie savas pamatskolas medicīnas māsiņas, šī man sāka runāt, lai nekad tur vairs ar tādām traumām nerādoties, savādāk visi domāšot, ka viņa nemākot ieģipsēt, jo nemākot jau nemaz ar to darīt, aplika man ap roku apkārt ģipsī izmērcētu papīru un atstāja roku brīvi karājoties, nobrīnījos, kāpēc vismaz neuzkar ar marli kaklā, kā tam normāli vajadzētu būt. Roka drausmīgi sāpēja. Nolēmu doties uz kaut kādu Mārupes poliklīniku, jo biju kaut kā izdomājusi, ka Stradiņu slimnīcas traumpunktā vajadzētu būt pārāk lielām rindām. Mēģināju uz Tēriņu ielas stopēt mašīnas, jo nevarēju sagaidīt autobusu, taču nevarēju arī pastopēt, jo roka bija ļengana kā tāda šņore. Tālākā darbība jau risinājās tajā poliklīnikā. Uzgaidāmā telpa izskatījās pēc Rīgas Latviešu biedrības nama priekštelpas, tikai bija tā, ka garderobe pildīja arī kafejnīcas funkcijas. Man līdzi bija atnācis T, kurš bija novests bezmazvai līdz nervu sabrukumam un psihoja par to, ka viņam ir apriebušās visas dakteru sejas, viņš vairs nevarot izturēt, kāpēc viņām mūžīgi tā notiek, ka ir jānāk kādam līdzi utt, utjp. Bija ļoti daudz cilvēku, man apnika gaidīt, izdomāju, ka varbūt labāk tiešām doties uz traumpunktu, gribēju paņemt jaku no garderobes, iedevu nummuriņu, bet garderobiste manu jaku nevarēja atrast, tā vietā sāka man uzsaukt viskija glāzes, jo par katru nummuriņu pienākas alkohols, ko es uztraucoties par to, ka jaka pazudusi...
|