Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Šodien tā pa īstam pamodos no rīta tikai tad, kad mani pie Centrāltirgus ar pilnu ātrumu gandrīz notrieca tramvajs.
Un, kad nācām mājās, no 15. trolejbusa Katoļu ielas pieturas, līdz Sadovņikova ielai mums no muguras vilkās kaut kāda ne īpaši garīgi vesela persona un pilnā balsī auroja :"Daņila! Dāāāņņņīīīlāāā!!!"