Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Runas par krīzi man jau kaut kur sēž. Ēdu pusdienas- visi apkārt runā par to, kuru no kurienes atlaida, sēžu reliģiju vēsturē- atkal krīze, atnāku mājās- vecaimammai pa rādio skan kaut kas apm. tāds:"Ja krīze turpināsies, jūs vairs nevārēsiet saņemt pa rādio uzticamas ziņas."
Es nesaprotu, kā ar tādu politiku vispār var uzlabot valsts situāciju.