|
Man laikam atkal ir iestājies kārtējais dzīves periods, kuram nepiestāv neviens cits apzīmējums, kā tikai un vienīgi marasms.Šodien ir svētdiena un es piecēlos sešos no rīta, lai sāktu rosīties, kaut gan iepriekšējā vakarā biju aizgājusi gulēt ap diviem un aizmigusi labi ja ap četriem.
Bieži vispār mēdzu ieiet kaut kādās galejībās- vai nu ir pilnīgs čušš, vai arī tieksme uz perfekcionismu. Un marasma periodiem ir raksturīga tā otrā. Tik ļoti gribas paspēt izdarīt visu un plāni ir lielāki, nekā iespējas tos fiziski izdarīt un vēl pie tam izdarīt nevis šā tā, bet gan labi. Es laikam būtu darbaholiķe, ja man būtu darbs.
Un cik labi būtu, ja cilvēkam vispār nevajadzētu gulēt...
|