Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
"... jo es pie tevis nāku elektronu plūsmas hiper-plusa frekvencē."
(Bastians Bethers "Telemīla")
Vakar uznāca tādas skumjas, ka vai pušu plēsa. Bet skumjas ir skaistas, tām vajag ļauties, tās vajag svinēt. Visas tās sasodītās skriešanas dēļ nekam vairs nav laika. Un kam no tā ir labāk? Nezinu.
Vispār, es bribētu dabūt "Carmina burana".Dziesma apslimdināja ar šo vēlmi