|
Tik daudz kas ir noticis. Un es to visu esmu sevī uzsūkusi kā tāda švamme. Iespaidi, notikumi...
Apcepināta arī mana bālā āda, kas uz muguras izskatās visai, kā Kr teiktu, amizanti, peldes pa pliko, kad sajūti, kā upe tev pieglaužās, visu lietu esību sev tik tuvu un caur sevi, kad gribas smieties gluži no nekā un lēkāt, lēkāt...It kā bezgalībā varētu ielēkt.
Groks vakarā, pie ugunskura, kirzaciņas, piens un pankūkas zem ābelēm.
Atmiņas. Daudz, daudz atmiņu.
Drīz pabeigšu lasīt Džeka Londona "Dziļuma cilvēkus". Un nevaru izdomāt, vai es gribu lasīt "Mārtinu Īdenu" vai nē.
Manī ir atmodies biologs. Vispār, man ir aizdomas, ka manī kaut kur guļ arī kāds matemātiķis, tikai viņš ir iesnaudies gluži letarģiskā miegā. Vismaz skolas laikā šis ģēnijs no manis laukā nenāca ne sitams. Un domāju, ka ar tādu spītību viņš neiznāks ārā arī tuvākos 150 gadus, kurus es nemaz nonedzīvošu. Ar biologu ir citādi, tam ir tieksme izpausties ļoti spilgti, tikai reizēm viņš mēdz ielīst atpakaļ manā personībā, ļaujot iznākt uz āru citiem indivīdiem (Piemēram, ķīmiķim, grafiķim, šuvējam, slinķim, rūgumpodam, estētam, idiotam, godkārim, filosofiskajam utt (Viņu ir daudz)).
Ienāca ģeniāla doma prātā, kas pat varētu derēt ja ne par bakalaura darba, tad vismaz par potenciālā kursadarba tēmu (Klusā cerībā, ka būs kāds priekšmets, kur to piesaistīt (Piemēram, psiholoģija)). Lasīju rakstu, kur viens zinātnieks izteicās par cilvēka psiholoģiju un vērpes spēku. Novērojumi bija diezgan interesanti. Pietiekami interesanti, lai būtu vērts papētīt tuvāk.
Esmu nolēmusi atkal pievērsties savai ģitārai, kuru biju nepelnīti atstājusi malā.Balsis galvā un aiz tās: Gates of dawn-... and sorrow danced in silence |