|
Ak, jel, kas par Jāņiem...
Dažas epizodes atcerēšos vēl ilgi (Un ne tajā labākajā nozīmē). Piemēram to, kā es no rīta pamodos ap kādiem pieciem un apvēmos tādā amplitūdā, ka vēlarvien jābrīnās, kā vispār viens cilvēks tik plaši var apvemties (It kā man viss kuņģa saturs būtu šāvies ārā kā ūdens no dārza laistāmās šļūtenes). Lieki piebilst, ka brokastis pēc tam ēst tā, kā negribējās. Un pusdienas arī ne (Bet tomēr apēdu). "Jautri" bija to visu vākt kopā. Un ja vēl piepluso faktu, ka gandrīz uzvēmu savam ideālajam vīrietim uz galvas... Ko vēl dzīvē var vēlēties? :)
Atklāju savu peldsezonu. Beidzot arī mans ķermenis dabūja jūras ūdeni.
D spēlēja ģitāru, mēs "dziedājām" (Ja to tā var nosaukt).
Ā! Turp braucot vilciens bija giga- mega pārbāzts, mums sāka sieties klāt kaut kādi saldie puisīši, gribēja sākt cienāt.
Otrā dienā (Šodien) svinēšana turpinājās Carnikavā, kur tiku stādīta priekšā dažiem ļoti kolorītiem personāžiem no iespējamo radu saimes. Nejauši man prātā ienāca šīs būtnes salīdzinājums ar madame Koko no "Par nāvi stiprākas". Jutos kā uz adatām, jo šī būtne nosēdās man tieši pretī un sāka runāt, cik es esot skaista meitene utt, alkohola iespaidā sāka nepārtraukti man pārmest, ka man noteikti kaut kas esot pret krieviem, jo manas acis tā sakot, centos iegalvot, ka tā nu gluži nav, bet viņa turpināja tik` savā garā tālāk, beigās vispār nesapratu, ko viņa no manis grib.
Un man tik ļoti, ļoti pašlaik gribās gulēt...Mirkļa lamatas manās miesās: Saņurcīta |