Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Ārā līst. Zeme smaržo pēc vasaras... Visur tik daudz zaļā. Kā jau lietusdienās.
Zaļā krāsā es krāsotu skumjas, tās skumjas, kas nevis nomāc, bet ir tik bezgalīgi plašas, ka rada spēku pašas sevī un šķiet, grib pārraut pušu krūškurvi vai iekārties elpā un vilkt to ārā no plaušām. Tās, kurām nepietiek vārdu, jo tās tos ir apēdušas, izšļakstījušas krāsainās vīzijās.