|
Nesen sapļoju, ka esmu aizgājusi ciemos pie L un viņas drauga E un aizpļāpājusies līdz vēlam vakaram, tagad šie izdomā, ka, tā, kā pa tumsu vienai pašai iet ir bīstami, viņi mani aizvedīšot ar mašīnu. Iekāpju tajā mašīnā, ārā ir tumšs, mēs braucam. Kaut kā tiek izlemts, ka mani izlaidīs ārā nevis pie manas mājas, bet gan pie 53. autobusa pieturas, jo tur it kā esot izdevīgāk piebraukt. Tā arī tiek izdarīts. Es stāvu pieturā, kas ir tā pati pietura un, tajā pašā laikā, tajā ir kaut kas svešāds, baigs, aiz tās ir nevis mājas, bet sākas tumši brikšņi. Pieturas otrā galā stāv kaut kāds tēls, kas visu laiku vēro mani. Debesis ir zilganvioletas, skaidras, neviens satiksmes līdzeklis pa Kalnciema ielu nebrauc, viss ir tukšs. Pēkšņi pie tā tēla atrodas mana soma. Uzrodas vēl kāds cilvēks. Tas tēls sāk griesties arvien vairāk un vairāk pieplokot pie zemes.
|