Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Jā, tā ir, vienmēr tajos iedvesmas pilnākajos mirkļos, kad varētu cept augšā stāstu stāstus un dzeju dzejas, iegadās kaut kas gluži prozaisks, kas ir jādara tieši tajā mirklī un pēc tam nekādas iedvesmas vairs nav. Tā tas ir, atliek tikai pasmaidīt :)