|
Traksaule šodien lasa par Lielbritānijas pelēkumu, grabošām rūtīm un mikliem, aukstiem palagiem, lai gan ārā ir tipisks Latvijas janvāra pelēkums, runājas ar jocīgām biblotekārēm, daudzko pārdomā ejot pa ielu (Kaut vai to, kāpēc vienmēr viņai uz ielas nāk klāt iepazīties visādi cilvēki, ar kuriem viņa pat runāt īpaši negrib utt), atceras šīsnakts sapni par slīkstošiem zīdaiņiem, kurus viņai nekādi neizdevās izglābt, lai gan bija jāpieskata, paņem lasīt grāmatu, kurā vienīgā kaut cik vērtīgā lieta ir K. Frīdriksona ilustrācijas un nolemj, ka nav vērts, apņemas mazliet vēlāk ķerties pie tā, kam, kā visiem zināms, sirds uz trotuāra, jūtas mazliet skumji, kaut arī daļēji mazliet, mazliet priecīgi, jo beidzot pienākusi ilgi gaidītā atpūta, kad pievērsties sev, atgremot visus notikumus, sakārtoties.Mirkļa lamatas manās miesās: skumji viegla... Balsis galvā un aiz tās: Trans- Siberian Orchestra- Mephistopheles |