Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Līdz kādiem četriem no rīta centos mācīties, bet nekas nelīda galvā, pēc tam cēlos sešos, lai tomēr vismaz kaut ko atkārtotu, bet jutos tik drausmīgi slikti, ka grūti bija piecelties, viss griezās kā karuselītī, galva smaga, ķermenī bezspēks. Un ieskaitē runāšanā sāku just, kā mana balss lēnām, bet neatlaidīgi aiziet ciet (Labi, ka nepaliku plātam muti). Tā gadās.