|
Es zinu, ka tu izgaisīsi vai es izgaisīšu, jo viss ir tik nenoturīgs, trausls, ilūzijas, kas apciemo ik pēc laika, viegls esības šķitums. Tomēr tās vajag. Lai rītiem būtu tāda nedaudz dīvaina, pasista nokrāsa, lai elpot būtu nedaudz rozā.
Attēli, kas slīd gar acīm.
Tu esi tikpat nenozīmīgs kā eņģeļu mati ziemassvētku eglītē, kārtējais spožais lietus. Un par to ir jāpasmaida. Vieglums salauž, izlauž smieklus no mākoņiem, iekar tajos degunus.
Lietussargu dejā es aiziešu līdzi vējam, varbūt, ka nedaudz aiz tevis aizķeršos, bet tas tikai tāpēc, ka arī vilcieniem kaut kad ir jāapstājas.
Palīdzi man neaizplūst.
Bet es aizplūdīšu tāpat. Caur pirkstiem, jo man vienmēr ir bail palikt uz vietas, bail kaut kam pieķerties, tāpēc es zīmēju ilūzijas uz pelēkām sienām, krāsoju tēliem rozā brilles, lai tie paskrietu zem satiksmes līdzekļiem un taptu aizslaucīti.
|